Filips Kens ir franču mākslinieks, kas pēc studiju beigšanas desmit gadus gatavoja scenogrāfijas operai, koncertiem, teātra izrādēm un iekārtoja izstādes. 2003. gadā viņš izveidoja Vivarium Studio – teatrālās jaunrades laboratoriju, kurā kopā strādā gleznotāji, aktieri, dejotāji, mūziķi un suns.

Filipa Kena darbus raksturo dziļš klusums un pilnīgs līdzsvars starp telpu un dažādām būtnēm, kas to apdzīvo. Skatīties viņa izrādes ir kā turēt cilvēka roku un mēģināt sajust pulsu vai caur mikroskopu vērot kukaiņu dzīvi. Līdzās izrādēm teātra namos, Filips Kens veido instalācijas brīvā dabā, iestudējumus, kuros darbojas tikai teātra tehniskais personāls, viņš ir grāmatu redaktors un vairāku festivālu kurators.

Kopš 2014. gada Filips Kens vada Nantēras-Amandjē teātri Parīzes priekšpilsētā. Pie mums Kens ir viesojies vairākkārt – 2007. gadā ar izrādi “Kā dabā”, 2013. gadā ar izrādēm “Serža efekts” un “Purva klubs”, bet 2015. gadā – ar izrādi “Pūķu melanholija” un instalāciju “Bivaks”.

Filips Kens šogad piedalās festivālā Homo Novus.

 

Filips Kens: "Jaunībā mācījos spēlēt flautu, jo Francijā tolaik visās skolās mācīja flautas spēli, un nedaudz arī bungas, bet man vairāk patika miksēt, – man dzīvoklī šādiem nolūkiem bija iekārtota maza studija. Kad man bija 12 gadu, man uzdāvināja četru kanālu kasešu rakstītāju, kuru vēl aizvien izmantoju. Tas ir mans mīļākais instruments.

No sākuma gāju mākslas skolā, kur mani uzņēma, jo es piedalījos vienas stopkadru animācijas filmas veidošanā. Šajā mākslas skolā labi pasniedza skatuves mākslas, un man pamazām radās interese darboties teātrī.

Man ir ļoti daudz ietekmju: māksla, komiksi, kino, teātris.

(..) Man nepatīk kopēt vai imitēt citus. Ir grūti sniegt vienojošu atbildi, jo dzīvojot ar mākslu, jābūt gatavam uz kompromisiem, jo izdzīvot no mākslas ir grūti. Tas nav tik vienkārši. Man šķiet, ka visā mākslas vēsturē ir bijuši daudz labu mākslinieku, par kuriem mēs nekad neuzzināsim. Es iedomājos, ka ir daudz mūziķu, kuri kaut kur nomalē vieni paši ieraksta kaut ko ģeniālu un to nekad nepublicē. Man patīk amatieri, jo viņu darbos parasti ir liela brīvība. Kad ieej tirgū, tad, protams, viss mainās. Man patīk mākslinieki, kuri paliek uzticīgi sev.

Man šķiet, ka mūsdienās sabiedrība ir ar kaut ko sasirgusi. Sabiedrība no māksliniekiem izteikti sagaida kādu vēstījumu, jo to sagaidīt no politiķiem ir pilnīgi bezcerīgi.

Varbūt tāds gadsimts, es nezinu – varbūt pirms 30 gadiem bija tāpat, bet to, ka mums kāds paskaidros pasauli, kurā dzīvojam, mēs tagad sagaidām no aktīvistiem un māksliniekiem. Labi mākslinieki mūsdienās vairs nevar atļauties vienkārši būt romantiski. Viņiem vajag vēstījumu.

Mūsdienās tā situācija ir neskaidra, īpaši Eiropā. Francijā tai skaitā. Ir labi, ka ir dažādi skatījumi uz pasauli. Es to novēroju skolās – mūzikas un mākslas priekšmeti skolās ir pilnībā pazuduši. Kad biju jauns, man bija jāapmeklē mūzikas stundas, vizuālās mākslas stundas, skolotāja pavadībā jābrauc uz mežu staigāt un skatīties uz dzīvniekiem. Jaunajai paaudzei tā vairs nav. Man ir meita – es skatos uz viņu.

Es secinu, ka mūsdienās skolā apgūt mākslas priekšmetus bērniem vairs nav būtiski. Manā valstī tā ir. Mūsdienu sabiedrībā vērtīgāk ir apgūt, piemēram, ekonomiku. Mākslinieki parasti grib definēt sevi un savu vīziju un noiet “no ceļa”. Iespējams, sabiedrībai tas nav izdevīgi. Jā, es nedaudz uztraucos par nākotnes paaudzēm.

Man ir liels gods atgriezties Homo Novus. Man ļoti patīk festivāla nosaukums. Tas ir ļoti īpašs festivāls. Gundega Laiviņa labi zina telpas, kur būtu interesanti kaut ko tādu rīkot. Tagad arī redzu, ka viņa ir atradusi vecas rūpnīcas. Festivālam ir labs un skaidrs vēstījums. Rīgā tas ir īpaši interesanti, jo šādu vecu, pamestu vietu ir daudz. Festivālam ir labs vēstījums: ļaut mākslai šīs vietas atkarot.

Man ļoti patīk radio. Es pirmo radioamatieri satiku, kad mācījos universitātē. Man tas šķiet aizraujoši. Es varu iedomāties sevi vēlāk vadām kādu radio pārraidi. Mūsdienās radioviļņus, šķiet, pamazām nomaina datori, bet tur ir savs skaistums, ka tev ir pieejama tikai skaņa bez attēla.

Klausoties radio, es varu tos attēlus piedomāt klāt pats, sēžot vannā vai tamlīdzīgi. Tas ir lielisks medijs. Nezinu, kā ir Latvijā, bet Francijā ir ļoti daudz raidstaciju: sarunu pārraides, kultūras ziņas, mūzika. Kad mācījos universitātē, Parīzē bija viens pirātiskais radio. Tas bija traks brīdis Francijas radio industrijā. Tolaik bija 30 neatkarīgās radio stacijas, kuru raidītais saturs bija patiešām radošs un interesants. Reizēm vienu mākslinieku atskaņoja sešas stundas no vietas! Atceros to kā ļoti radošu pasauli un laiku. Tagad nodarboties ar mūziku ir daudz grūtāk, radio viļņus dominē hīti un publicitāte, jo visu nosaka nauda.

Raidījumu veidoja - Rolands Pēterkops, Reinis Semēvics, Jānis Šipkēvics

Mūziku atlase un montāža - Reinis Semēvics

Vizuālais noformējums - Rolands Pēterkops

Ar Filipu sarunājās - Rolands Pēterkops un Jānis Šipkēvics

Sarunu tulkoja - Oskars Jansons

Raidījumā skan:

1. Loscil - Equivalent 3 

2. JAB - Chanterai Por Mon Coraige

3. Legowelt - Clandestine Convention

4. Leo Svirsky - Field of Reeds

5. Pierre Henry - Psyche Rock

6. RIP Swirl - Spring Break

7. Laurie Spiegel - From a Harmonic Algorithm

8. Huerco S. - Cubist Camouflage

9. Wilson Tanner - Perishable

10. Haron - Sepia

11. Still Corners - The Trip