No pagātnes izsauktas balsis, par kurām klusē oficiālā vēsture ‒ balsis, kuras apklusinātas vai palikušas nesadzirdētas. Daudzu un atšķirīgu nostāju un pasaules redzējumu kopīgais skanējums.

Pēc Olivera Bīra (Oliver Beer) domām, balss ieskandina cilvēku kā senāko mūzikas instrumentu. Izmantojot skaņas viļņus, Bīrs piešķir skanējumu telpai un pastiprina priekšmetu, ķermeņu un atmiņu dzirdamību. Atsedzot dzīvību nedzīvos priekšmetos, viņš vērš mūsu uzmanību uz visiem pasaules klusumiem.

Sarunā Lost Rights and Unattained Goals ("Zudušās tiesības un nesasniegtie mērķi") Olivers Bīrs un Rebeka Lamarša-Vadela apspriež mākslinieka radošo darbību un šāda paša nosaukuma instalāciju, kura instrumentalizē vairākus dobus priekšmetus no latviešu dzejnieces Aspazijas (1865-1943) mājas.

Ņemot par pamatu savu darbu Vessel Orchestra ("Trauku orķestris") Metropolitēna muzejā Ņujorkā un sēriju Household Gods ("Mājas dievi"), Bīrs stāsta, kā ar atgriezeniskās saites cilpas metodes palīdzību katrs priekšmets viņa instalācijā būtu skanējis ar sev raksturīgu toni, kuru nosaka forma un tilpums. Tomēr koronavīrusa pandēmijas šķietami apklusinātais koris, kas būtu piešķīris balsi Aspazijas pasaulei, ieguvis jaunu formu. Bīrs spriež, kā šie dziedošie priekšmeti, kas ir dzejnieces dzīves telpas paplašinājumi, sasaucas ar viņas materiālo klātbūtni un norāda uz tām sieviešu balsīm, kuras pazaudētas no literatūras, mākslas un mūzikas kanoniem.