Amerikāņu arhitekts un mūziķis Breds Nats (Brad Nath) pagājušā gada vasarā uzstājās "Tīrkultūras" rīkotajā dzīvās skaņas instalācijā Unexpected Sources Cēsīs, kuru dzirdēsim arī šajā raidījumā.

Sarunā ar mūziķi -  ieskats intriģējošajā skaņas mākslas tehnikā, kurai par pamatu viņš izmanto amplificētus ķieģeļus. Tie veidoti no dažādiem materiāliem - betona, ģipša, silikona, vaska. Pārdomas par to, kā telpa mijidarbībojas ar skaņu, troksni un tās daudzajām nokrāsām, lai, iespējams, radītu pavisam jaunu vidi.

Raidījumu veidoja, montēja un ar Bredu Natu sarunājās Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics, mūziku izvēlējās Reinis Semēvics, tekstu tulkoja Oskars Jansons, foto - Mārtiņš Cīrulis.

Raidījumā skan:

Earthen Sea - Existing Closer Or Deeper in Space

JAB - Menu Music For Video Game

Wilson Tanner - All Hands Bury the Dead

Meitei - Sento (Pt.II)

 Earthen Sea - Living Space

Berko - Truck

Brad Nath - Live Performance at Unexpected Sources VOL_I

Mīļākā skaņa

Es pieminēšu vienu skaņu, kas mani ļoti fascinē; tā ir skaņa, kurai bieži nepievēršam uzmanību, lai arī tā lielā mērā noteic to, kā mēs jebkurā telpā jūtamies. Es runāju par jebkuras ēkas AVGK sistēmu jeb apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas mehānisko sistēmu. Šīm iekārtām raksturīgs burdonam līdzīgs fona troksnis, kuru mēs, starp citu, šobrīd arī dzirdam, stāvot ārpus šīs ēkas.

Esmu daudz ceļojis, ierakstot īsus, dažādu AVGK sistēmu skaņu fragmentus, un, kad tu ienāc telpā, tu par šo skaņu nemaz nedomā, bet, paklausoties šos ierakstus, šis konkrētais tonis uzreiz izlec ārā.

To pat kaut kādā mērā grūti iedomāties neesam. Man patīk domāt par šīs sistēmas nepieciešamību kā par liecību faktam, ka arhitekts ēkas izmēra vai citu iemeslu dēļ nevarēja ēku uzprojektēt tā, lai tā šīs funkcijas veiktu pati. Tajā bija nepieciešams iekļaut šādu mehānisku iekārtu, un no tā izriet, ka šī sistēma ir būtiska ēkas sastāvdaļa, jo, ja tās nebūtu, ēkā uzturēties nebūtu patīkami, tādēļ, katru reizi ieejot citā ēkā, es aizdomājos par tajā esošo fona zumoņu, kas lielā mērā noteic to, kā tu tur jūties. Tas, protams, ir atkarīgs no gadalaika – vai sistēma ir ieslēgta, uz kādiem parametriem –, bet tā ir skaņa, kas sevī nes informāciju par gadalaiku, ēkas izmēru, uzbūvi. Man šķiet, es nākotnē šīs ierakstītās skaņas kādā projektā izmantošu, lai arī šī ideja ir diezgan ikdienišķa un banāla, bet, manuprāt, tur ir, ko pētīt.

Skaņa kā skatuves dizains

Es domāju par performanci kā par neesošas telpas radīšanu. Es runāju par fizisku telpu, kura īslaicīgi spēj parādīties skaņas veidolā un kuru dažādos veidos var sajust. Es šobrīd nespēju uzkonstruēt, piemēram, virsmu, pa kuru es uz skatuves varētu pārvietoties – varbūt tas man izdosies tālākā nākotnē –, bet es tā vietā varu izpildīt kādu vienkāršu žestu, novelkot plaukstu gar ķieģeļa virsmu, kas var radīt sajūtu, ka klausītājs gan pārvietojas pa ķieģeļu virsmu. Iespējams, par to var domāt, kā par abstraktu skatuves dizainu. Man patiesībā ļoti interesē skatuves dizains kā nozare, īpaši tāds, kurā tiek veltīta uzmanība jūtīgumam pret šādām lietām.

Kad uzstājos ar saviem ķieģeļiem, aiz manis ir projekcija, kura attēlo to, ko daru, un man šķiet, ka fiziskās kustības daudzējādā ziņā nav atdalāmas no skaņām, kuras mēs šādas uzstāšanās ietvaros dzirdam.

Lai arī skaņas ir interesantas un spēj uzburt sajūtas vai ainas par šiem materiāliem vai kustībām pašas par sevi, tomēr, kad tu arī redzi to, kas notiek, un saliec to kopā ar skaņu, tas pievērš uzmanību kāda materiāla aspektam, par kuru ikdienā īpaši nedomā.

Kā nonāca līdz ķieģeļu skaņām

Es visu dzīvi esmu spēlējis ģitāru un vēl aizvien sevi uzskatu par ģitāristu. Laika gaitā esmu sapratis, ka visi projekti, kuros esmu spēlējis ģitāru, ir veidojuši manu izpratni par to, ko daru šobrīd, izmantojot paša būvētus instrumentus pavisam citā kontekstā. Pēdējā laikā es daudz vairāk ieklausos man apkārt esošajās fona skaņās, bet mūziku klausos mazāk. Piemēram, kad šobrīd nācu uz mūsu brokastu tikšanos, es austiņas atstāju mājās un ļoti izbaudīju pastaigu pa Cēsīm. Man laikam interesē tas, ka nav iespējams atraut skaņas no vietas, kura tās rada. Es šīs lietas gribētu labāk izprast, jo redzu sevi nākotnē komponējam skaņdarbus, balstoties uz šīm idejām, vienalga, vai tā ir, piemēram, ēka, kura uzbūvēta tā, lai tā reaģē uz vēju nākam no kādas konkrētas debess puses vai kā citādi.

Es raugos uz šiem nemuzikālajiem spēkiem – vēju vai soļu skaņām – kā potenciāliem katalizatoriem, kas var radīt mūziku, kas pagaidām vēl nepastāv.

Kad domāju par ķieģeļiem vai citiem materiāliem, ar kuriem strādāju, es tos redzu kā rīkus, ar kuriem, izmantojot skaņu, iespējams demonstrēt kādu ideju par ēku vai telpu, jo ķieģelis ir standartelements, kuru var izmantot un pārizmantot dažādos veidos, būvējot dažādas formas un telpas. Tādēļ tas, ko redzējām vakar, bija diezgan abstrakta iecere – es koncertā prezentēju nekonvencionālas skaņas un ritmus ar nolūku atsaukties uz nemuzikālu vidi, piemēram, atrašanos kādas telpas vidū vai iešanu līdz ledusskapim. Ap koncerta beigām es ritmu nomainīju uz kaut ko līdzīgu deju mūzikai, kuru var sajust un pie kā var dejot. Šis man arī ir ļoti būtiski: kad uzstājos, es cenšos atrast balansu starp šīm manām vēlmēm – abstraktu, eksperimentālu skaņu lietojumu un manām saknēm, veidojot konvencionālu mūziku koncertpasākumiem, kuros cilvēki dejo un dzied līdzi.

Ķieģeļu mūzikai arī var dziedāt līdzi?

Jā... Es netieku galā, cenšoties saprast, vai tajā, ko daru, ir vieta arī balsij. Varbūt nākotnē. Esmu apsvēris uztaisīt ķieģeļus, kuru iekšpusē būtu rezonēšanai domāti dobumi, kas būtībā ķertu apkārtesošo cilvēku čalošanas skaņu. Līdz šim esmu koncentrējies tikai uz materiāliem, bet cilvēkiem ne. Protams, ja kāds pieskaras kādam manam ķieģelim, tad viņa pieskāriens kļūst par neatņemamu radītās skaņas sastāvdaļu, jo, izmantojot āmuru vai nagus, skaņa būtu pavisam citādāka.

Balss ir ļoti būtisks jebkuras telpas akustiskās atmosfēras elements.

Vēl kas, ko cenšos izdomāt, ir, vai balss var būt mana projekta sastāvdaļa vai drīzāk – vai melodijām ir vieta manā mūzikā. Vakar es radīju sitaminstrumentiem līdzīgas skaņas un bija viens brīdis, kurā es braukāju pa betonu ar āmuru un atradu vienu frekvenci, kura man šķita diezgan melodiska. Šīs nav lietas, kuras es apzināti cenšos ieviest savos darbos, bet, ja kaut kas tāds notiek, tad tas vienmēr ir interesanti. Uzstājoties ar ķieģeļiem, es izmantoju arī atgriezeniskās saites, noliekot vienu ķieģeli ar iebūvētu skaļruni iepretim ķieģelim, kurā iebūvēti mikrofoni, un tad viņi abi viens otru klausās, un vibrācijas, izejot cauri materiāliem, rada ļoti zemu, burdonam līdzīgu skaņu. Pagaidām klausītāji maniem ķieģeļiem līdzi vēl nav dziedājuši, bet esmu drošs, ka tāda reize pienāks. (smejas)

Visklusākā skaņa

Visklusākā ķieģeļa skaņa, visticamāk, ir ķieģeļa klātbūtne telpā, tam neesot vēl aktivizētam, tomēr atrodoties telpā un veidojot tās atmosfēru. Es šobrīd neatsaucos uz ķieģeļiem, kurus izmantoju uz skatuves, bet uz kādu ķieģeli, kas izmantots, piemēram, mājā, kurā tu dzīvo. Visas skaņas no āra pie tevis ceļo pastarpināti, caur šo ķieģeli. Tas aktīvi nekādas skaņas nerada, bet tas mums kaut ko saka. Viena no lietām, kas mani interesē, ir šāda klusuma neiznīcināšana.