Arcade Fire ar savu mūziku un tekstiem daudziem atver acis uz realitāti un esošo pasauli.

Viņi nebūt nav optimisti, bet gan mūziķi ar misiju, kuri saskata pasaules trūkumus un cenšas tos mainīt un ietekmēt ar rokmūzikas palīdzību, klausītājam liekot domāt, celties un būt modriem, līdz ar to piedzīvot un izdzīvot  neaizmirstamo.

Šīs nedēļas "Tīrkultūras" epizodē - sen gaidīta intervija: saruna ar Arcade Fire vokālistu, mūziķi, vienu no grupas kodoliem Vinu Batleru (Win Butler). Saruna tapusi pērn - pirms koncerta, ko daudzi vērtē kā vienu no spēcīgākajiem un nozīmīgākajiem koncertiem Latvijā.

Raidījumu veidojuši, mūziku izvēlējušies, ar Vinu sarunājušies un pārraidi montējuši Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics. Vizuālais noformējums - Rolands Pēterkops.

Raidījumā skan:

1. Arcade Fire - Porno (Arcade Fire) 1:14
2. Arcade Fire - Were all leaving (Her OST) 0:25|
3. Arcade Fire - No Cars Go (Arcade Fire) 1:12
4. Arcade Fire - Love (Arcade Fire) 4:26
5. Arcade Fire - My Body is A Cage (Arcade Fire) 3:15
6. Arcade Fire - Afterlife (Arcade Fire) 3:20
7. Arcade Fire - Porno (Arcade Fire) 5:20
8. Arcade Fire - Suburbs (Continued) (Arcade Fire) 1:14
9. Arcade Fire - Rococo (Arcade Fire) 3:40
10. Arcade Fire - Haiti (8 of 10) (Arcade Fire) 5:12
11. Arcade Fire - Half Light I (Arcade Fire) 3:30

***

Attiecības ar troksni

WB: Manas attiecības ar troksni? Es dzīvoju pilsētā… Es piecpadsmit gadus dzīvoju Monreālā, pilsētas centrā, bet nesen pārvācos uz Ņūorleānu. Tur nemitīgi skan mūzika. Varētu teikt, ka mūzika ir daļa no šīs pilsētas ainavas. Tas ir skaists fona troksnis. Man laikam īsti nav īpašu attiecību ar troksni…

TK: Iedomājies, ka tev vajadzētu pārvākties uz citu planētu – vai ir kas tāds, bez kā tu nevarētu šādā scenārijā dzīvot?

WB: Man troksnis saistās ar nevēlamām skaņām. Mēģinu iedomāt piemēru… Mēs tikko bijām Maskavā un tur aizgājām uz Padomju laika arkāžu videospēļu zāli. Es tur spēlēju vienu spēli, kamēr blakus bija cita, kur bija jāmedī, un tā ierīce taisīja ātrās palīdzības sirēnai līdzīgu troksni katru reizi, kad uz ekrāna parādījās kāds dzīvnieks, bet tā spēle vienā brīdī uzkārās un ūjināja kādas desmit minūtes – tas mani dzina izmisumā, tik ilgi klausoties.

Arcade Fire skaņdarbu rakstīšana

WB: Tas, kas man visvairāk patīk dziesmu rakstīšanā, iepretim, piemēram, filmu uzņemšanai, jo manas pirmās gaitas mākslā bija fotogrāfijā un kino, ir tas, ka tu vari klausīties trīs vai četru minūšu garu dziesmu tūkstošiem reižu. Savas mīļākās filmas esmu noskatījies varbūt desmit reizes, bet mīļākās dziesmas – desmit tūkstoš reižu. Ir labi arī, ja ir labs dziesmu tekstu autors, jo iespējamais vārdu skaits tomēr ir visai ierobežots, un, rakstot dziesmu tekstus, tevi ierobežo mūzikas uzliktā formā, iepretim romānam, īsstāstam vai filmai, kur vietas izteikties ar vārdiem ir daudz vairāk. Labākais piemērs, ko spēju iedomāties, ir, kad tu lasi grāmatu, tev galvā uzburas ainas, un, lasīt nav tas pats, kas skatīties filmu, jo tevi iespaido apkārt esošās skaņas. Piemēram, lasot grāmatu pludmalē, pieredze būs daudz citādāka, nekā lasot vilcienā, jo apkārt esošais troksnis ietekmēs stāstu. Tas, kas man patīk dziesmu rakstīšanā, ir nupat minētie ierobežojumi, kurus uzliek dziesmas formāts, – tev jāpamanās pateikt visu sakāmo dažās rindiņās, pamīšus atsaucoties uz daudz plašāku pasauli.

Iedvesmas

WB: Man šķiet, ka, darbojoties mūzikā, tu pēc noklusējuma nevari iedomāties neko tādu, ko iepriekš nebūtu dzirdējis. Tu vari kaut ko sadzirdēt un tad to radīt, bet, ja vien tev vecāki bērnībā nelika klausīties konkrētus ierakstus, tavas ietekmes būs gadījuma rakstura. Es uz iepriekš dzirdēto mūziku raugos kā uz rīkiem, pār kuriem tev nav nekādas varas, – tas, kas tev pagadījies pa ceļam, ir tas, kas tev ir. Un tad tev ir šāds ierobežots rīku skaits, ar kuriem jārada kaut kas jauns. Man ļoti patīk Džordžs Orvels, viņš ir viens no maniem mīļākajiem autoriem, ļoti kodolīgs rakstnieks. Viņam ir šāds rakstīšanas likums: ja diviem vārdiem ir viena un tā pati nozīme, nekad nelieto garāku vārdu īsāka vārda vietā. Viņaprāt, lakoniskums un skaidrība bija vislabākie rakstnieka sabiedrotie. Kad Orvels runāja par rakstīšanu, viņš atzina, ka viņu ļoti ietekmēja lēta, slikta literatūra ­– 10 pensu detektīvromāni, kurus tolaik neuzskatīja par t.s. augsto mākslu. Orvels teica, ka tas, ko patērē līdz piecpadsmit gadu vecumam, būs tas, kas tevi ietekmēs visu atlikušo mūžu. Tās ir tavas ietekmes. Reizēm mākslinieki kaunas no savām agrīnajām ietekmēm un cenšas no tām atbrīvoties, speciāli sperot soli citā virzienā, bet Orvels saka, ka nogalināt savas ietekmes nozīmē nogalināt savu radošo garu. Cenšoties atbrīvoties no savām ietekmēm, tu nogalināsi pats savu mākslu. Tās ir jāpieņem, un šis rīks ir jāliek lietā – tās ir kā āmurs, instruments.

TK: Kādas ir tavas ietekmes? Kas tevi padarīja par to, kas esi tagad?

WB: Manam vectēvam bija liela ietekme. Viņš trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados vadīja big band sastāvus. Viņš man uzdāvināju manu pirmo ģitāru un bija ļoti zinātnisks cilvēks. Viņš bija radioamatieris un taisīja savus radioaparātus. Viņam bija deviņdesmit seši gadi, kad viņš nomira, un viņš pat šajā vecumā katru dienu vingrinājās, spēlējot Džango Reinhartam līdzīgas solo partijas, un ļoti mīlēja sēdēt pie radio, tad atkal vingrināties ģitāru un tā katru dienu. Mana mamma bija arfiste, viņa mājās spēlēja Kloda Debisī mūziku. Viņas mamma un tētis arī bija mūziķi, tādēļ manā ģimenē visiem kopā spēlēt bija ierasta lieta. Viņas ģimenē spēlēja visi, un viņa visu dzīvi domāja, ka tas ir normāli – tā cilvēki dara. Es nekad neapsvēru karjeru mūzikā. Man tas vienkārši šķita pārāk normāli. Tas bija visparastākais, ko es varēju iesākt ar savu dzīvi. Beigās tomēr izlēmu, ka ar to nodarbošos. Tā reizēm notiek.

Par klusumu un garlaicību

WB: Klusums? Tas ir kaut kas svēts. Atceros, ka reiz tūres ietvaros lūdzu grupai piestāt pie Lielā kanjona, jo, ceļojot no pilsētas uz pilsētu, tu nemitīgi spēlē, pamosties nākamajā pilsētā, nospēlē koncertu, iekāp autobusā, un tā tālāk. Tad nu toreiz lūdzu autobusiem apstāties– mums bija brīvdiena pa ceļam uz Fīniksu. Grupa pamodās vienu rītu pie kanjona, un mēs gājām pastaigā. Es gāju divatā ar Regīnu, mēs apstājāmies, un tur bija absolūts klusums. Aiza mums pie kājām bija tik neaptverami liela, ka tur pazuda visa skaņa kā dzelmē. Kādas divdesmit sekundes tas bija visklusākais, ko jebkad biju pieredzējis. Visa grupa bija aiz mums un mums pamazām tuvojās, un varēja dzirdēt, kā viņu balsis lēnām ienāk kadrā. Es dzirdēju viņus jokojam un tā. Nonākot lejā pie mums, viņi turpināja sarunāties, un man tas šķita gandrīz vai vardarbīgi, kā viņu balsis ielauzās līdzšinējā klusumā. “Nē, lūdzu, apklustiet, beidziet runāt!” (smejas) Tas ir šokējoši, cik kluss var būt īsts klusums. Tā ir ļoti reta parādība.

TK: Izklausās baisi. Tu izbaudi klusumu?

WB: Jā. Kad biju jauns, man bieži kļuva garlaicīgi, un tas manī radīja noteiktu trauksmes vai nemiera sajūtu. Tagad ir citādi: ja man ir garlaicīgi, es tam ļaujos, jo garlaicība, manuprāt, ir jebkādas jaunrades sākums. Tā ir zīme, ka tavās smadzenēs ir gana daudz vietas, lai radītu ko jaunu. Es zinu, ka kādu dienu pamodīšos, pulkstenis rādīs divi dienā, ārā līs, un es kādu minūti sēdēšu aiz mājas, uz lieveņa un piepeši sapratīšu, ka man ir garlaicīgi. Es ļoti gaidu šo brīdi.

Laba un slikta māksla

WB: Tā kā mani daudz ir kritizējuši gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, mani mākslas kritika īpaši neinteresē. Tie viedokļi pārsvarā ir kļūdaini. Atceros, ka viņdien šķirstīju vecus New York Times žurnālus, lasot tā laika recenzijas par Bītlu Sgt. Peppers… Tur rakstīja ārprātīgas lietas, jo ap to laiku sākās Vjetnamas karš, un kritiķi nevarēja saprast, kā šādos apstākļos var rakstīt tik stulbu mūziku, ņemot vērā, ka pasaulē šobrīd notiek tik svarīgas lietas. Kā viņi iedrošinās! Tie kritiķi bija ļoti nikni. Viņiem tā mūzika šķita muļķīga – to varētu uzskricelēt uz salvetes, tā bija tik vienkārša. Esmu skeptisks pret formālu kritiku, bet apzinos, ka tanī pašā laikā man citas lietas patīk vairāk, citas mazāk. Man patīk ļoti daudz drausmīgu lietu, īpaši filmas. Man ļoti patīk sliktas filmas, un es domāju patiešām drausmīgas, neaptverami sliktas filmas.

TK: Vai tev ir kāds mīļākais režisors?

WB: Man augstskolā ļoti patika Eds Vuds (Ed Wood), kurš uzņēma Plan 9 from Outer Space. Šķiet, ka viņš iedomājās, ka ir Orsons Vells, bet īstenībā bija sliktākais režisors kino vēsturē. To ir ļoti aizraujoši skatīties.

Filmu mūzika

WB: Pēdējo divdesmit gadu filmu skaņu celiņi dzen mani izmisumā. Mūsdienu filmās vairs nav tēmu. Es neatceros pēdējo reizi ­– varbūt 1992. gadā –, kad dzirdēju, ka filmas mūzikā ir melodiska tēma, kura pēc tam ar šo filmu saistās. Terminatora tēma?  Varbūt Terminatora otrajā daļā. Protams, arī Zvaigžņu karos, bet tas neskaitās. Tas ir nogurdinoši. Visi izmanto tos pašus trikus – klusas stīgas, lai liktu noprast, ka ir spriedze, un tā tālāk.

Spaiks Džounss

WB: Mani un Spaiku kopā saveda Funeral ­– viņam ļoti patika tas albums, un viņš to daudz klausījās, kad rakstīja Where the Wild Things Are, un lika arī aktieriem. Beigās mūsu mūziku filmā nemaz neiekļāva, bet mēs uzrakstījām mūziku treilerim. Kad strādājām pie The Suburbs, albuma tituldziesmas ideja sākotnēji radās kā ideja filmai. Mēs gribējām uzņemt distopisku kara filmu, kuras sižets norisinātos piepilsētā. Sākotnējā dziesmas The Suburbs versija bija kādas divdesmit piecas vai trīsdesmit minūtes gara, un šo visu laiku arī dziedāja. Mēs to saīsinājām uz četrām minūtēm, saglabājot būtiskākos pantiņus. Tas bija mēģinājums ielikt filmu dziesmā. Pēc tam gājām atpakaļ un uztaisījām filmu vai precīzāk – epizodiskas ainas no šīs filmas.

Latvija un politika

WB: Pastāv dažādi klišejiski priekšstati par bijušajām Padomju valstīm, bet mēs esam gana daudz ceļojuši, lai zinātu, ka tie ir kļūdaini. Bija interesanti pirmo reizi aizbraukt uz Maskavu, jo Krievija ASV ir ļoti stigmatizēta. Maskava ir diezgan normāla, parasta Eiropas pilsēta, lai gan pašā varas virsotnē notiek diezgan savādas lietas. Ja gribi runāt par noteiktām tēmām, vispirms jāuzmet aci pār plecu. (smejas)

TK: Tavuprāt, ir labi mūzikā runāt par politiskām tēmām?

WB: Jā un nē. Tas atkarīgs no situācijas. Mēs mēdzam dziesmās pievērsties politiskām tēmām. Būšana pārāk dogmatiskam nekad nav laba ideja, jo labu dziesmu var uzrakstīt par jebko, – kādēļ to nedarīt par politiku? Mēs esam daudz strādājuši Haiti, un man ir viens labs draugs – gleznotājs –, kas tur dzīvoja Duvaljē diktatūras laikā. Viņš vietējiem laikrakstiem zīmēja karikatūras. Vienu lietu es varu pateikt: kad valdošais režīms sāk iet virsū mūziķiem un māksliniekiem, tā ir zīme, ka būs ziepes. Tur ir paralēle. Mūzika un māksla ir kā kanārijputniņš ogļu raktuvēs: ja tur esošo brīvību sāk aizskart, tad tuvojas kaut kas slikts. Turklāt, man šķiet, ka māksla ir arī dzīvības pazīme. Es esmu bijis lauku ciemos Haiti, kur nekas nenotiek, un mazos ciemos, kur arī nekas nenotiek, bet tur ir daži, mazi mūziķu sastāvi, kas uzreiz liek visai ciemata dzīvei izskatīties pavisam citādāk. Es negribu teikt, ka mūzika ievieš dzīvību, drīzāk, ka mūzika ir pazīme, ka šajās vietās dzīvība vispār pastāv. Tā ir kā elpa. Cilvēki pūš instrumentos un spēlē. Ja viņiem trūkst enerģijas, lai iepūstu instrumentos dzīvību, tad kaut kas šajā sabiedrībā viņus attur no dzīvības pazīmju izpaušanas un izjušanas. Var ļoti daudz uzzināt par kādas tautas kultūru, paraugoties uz to, kas notiek viņu muzikālajā dzīvē, kā viņi reaģē uz mūziku un atrod vietu mūzikai savā ikdienā. Tas ir garīgās veselības rādītājs.

Klusākā skaņa

WB: Kā minēju, es dzīvoju Ņūorleānā. Es piedzimu Hjūstonā, Teksasā, kur vasara ir silts, lietains gadalaiks. Dzīvojot Jaunanglijā un Apvienotajā Karalistē, lietus saistās ar aukstumu. Tur, kur uzaugu, lietus vienmēr liecināja, ka sācies jauks, patīkams gadalaiks. Ņūorleānā, kad pēcpusdienā sāk līt, virs pilsētas paceļas tāda migla, it kā kāds visai pilsētai būtu uzlicis Holivudas filmām līdzīgu krāsu filtru. Naktīs, skatoties uz policijas ugunīm tālumā, tas ir vienīgais, ko tajā melnajā miglā redz, – kā ugunis atspīd no ēkām. Tas ir maģiski. Mans mīļākais stāvoklis ir lietus laikā sēdēt uz lieveņa. Tas man asociējas ar iekšēju klusumu. Es šādos brīžos vienkārši eksistēju un ne par ko nedomāju. Tā ir introspektīva lieta. Izcilais Ņūorleānas dramaturgs Tenesijs Viljamss, kurš uzrakstīja A Streetcar Named Desire, reiz Ņūorleānu raksturoja tā: “Zini tās lietainās Ņūorleānas pēcpusdienas, kad katra minūte šķiet kā neliels gabaliņš mūžības, kas iekritis tev plaukstā, un tu nezini, ko ar to iesākt?” Tā es jūtos.