"Mūziku varētu dalīt divās daļās: no vienas puses - tās ir patīkamas skaņas, kas glaimo cilvēkam viņa ausīm, sajūtām. Tāds narcisisms ausīm. Un ir otra veida mūzika - tā, kas pieprasa tev iziet ārpus savas komforta zonas un ieiet jaunā pasaulē," "Tīrkultūras" astotajā epizodē atzīst režisors Alvis Hermanis.

"Līdz ar to, ka bieži strādāju ar operām, gandrīz vienmēr ir tā, ka ar pirmo noklausīšanās reizi es ne tikai neko nesaprotu, bet man arī šķiet, ka tās nav patīkamas skaņas. Paiet laiks, ir jāklausās vēl un vēl, un tad atveras kas pilnīgi jauns! Tāpēc esmu nonācis līdz tam, ka... neuzticos mūzikai, kuru saucu par patīkamām skaņām. Jā, es to klausos, braucot mašīnā, bet, lai mājās klausītos patīkamas skaņas - man tā liekas laika tērēšana... Jo tā tev neko jaunu neiedod, tu neko jaunu neiemācies - vienkārši tīksminies, jo tā tevi glāsta.

Mūzika ir tāds kā glāsts no iekšpuses. Patīkama, erotiska masāža caur ausīm.

Līdz ar to arvien vairāk apšaubu, ka mūzikai ir kāda ētiska funkcija, ka tā kaut kādā veidā uzlabo cilvēkus. Te varam nosaukt brīnišķīgu piemēru, ko man pastāstīja diriģents un pianists Daniels Barenboims: visiem zināma Hitlera mīlestība uz Vāgnera mūziku. Klausoties "Loengrīna" uvertīru, viņš precīzi vienā un tajā pašā vietā sācis raudāt. Arī Tomass Manns "Loengrīna" uvertīru atzinis par visizteiksmīgāko piemēru, mūzikas kvintesenci."

Vēl runājot par opermūziku, ar kuru režisors bieži aizņemts savā ikdienā, viņš atklāj: "Opermūzika - tā ir durvis, kurām jāatrod atslēga. Veids, kā to piemeklēju es? Klausoties vienu un to pašu darbu ļoti daudzas reizes. Tad arī saproti, ka katra opera no šī žanra zelta fonda ir universāls modelis, kāda ir pasaules, kosmosa uzbūve. Jau sen vairs nepievēršu ciešu uzmanību sižetiem, kas bieži ir banāli vai triviāli - tāpat kā pasakās."

Cita starpā Alvis arī atzīst: "Pasaule ir ļoti interesanta un sarežģīta. Kļūstot man jāsecina, ka, izrādās, tā ir vēl sarežģītāka un interesantāka!"

Visā pasaulē pazīstamais režisors ir pārliecināts: "Kultūra ir viens no veidiem, kā izzināt pasauli. Bet, tāpat kā par tīksmināšanos ap skaistām skaņām, domāju - tas kaut kādā ziņā ir mūsu tautas lāsts un reizē arī skaistums, ka latvieša dabā raksturīgi koncentrēties uz savām sajūtām, izjūtām, un par tām tīksmināties.

Man ir septiņi bērni, un, kaut arī man tur nebūs lielas teikšanas, ceru, ka viņi nestrādās humanitārajās profesijās - domāju, Latvijai nav labi, ka latvieša dabā ir tik ļoti koncentrēties uz humanitārajām lietām. Līdzsvars ir nepareizs.

Piesaucot kaut vai to pašu Google, šajā organizācijā jau no paša sākuma darbā uzņem darbiniekus, kuriem ir inženiera izglītība - viņiem jābūt cilvēkiem, kuri ne tikai māk darboties ar datoru, bet prot arī to izjaukt un salikt atpakaļ. Viņi uzskata, ka nākotnē simtiem profesiju pazudīs, un darbs būs tikai tiem, kuriem ir specifiskas zināšanas - ar inženieriju, tehniku saistītas.

Protams, režisors arī ir inženieris - dvēseļu inženieris...

Faktā, ka Latvijā un vispār Baltijas reģionā ir tūkstošiem jauniešu, kas pēc vidusskolas iet uz kultūras akadēmijām, ļoti skaisti un interesanti pavada jaunību, izjūtot to caur subjektīvām sajūtām, slēpjas zināms strupceļš. Jā, es arī beidzu Konservatoriju, lai gan es, iespējams, neesmu gluži labs piemērs, jo man ir paveicies - varu sevi realizēt tā, kā lielākā daļa to nevar. Jo simti un tūkstoši, kuri absolvē kultūras akadēmijas, pēc tam atjēdzas kā pie sasistas siles, jo viņiem dzīvē nav pielietojuma..."