Tūri Dede (soprāns), Endrū Fosters-Viljams (baritons), Igaunijas Nacionālais vīru koris, Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Metjū Hols Žana Sibēliusa mūzikas programmā, kurā izskanēs simfoniskā poēma "Meža nimfa" op. 15 un simfonija solistiem, vīru korim un orķestrim Kullervo op. 7.

Alekss Ross grāmatā "Viss cits ir troksnis. Divdesmitā gadsimta mūzikas vēsture" par šo darbu raksta:

"1835. gadā lauku ārsts Eliass Lenrots apkopoja somu tautas leģendas eposā “Kalevala”. Vairākas “Kalevalas” rūnas (31.–36.) vēsta par kauslīgo puisi Kullervo, kas “Gudrības daudz nedabūjis, / Vīra prāta nepieņēmies…”* Kādudien, tēva uzdevumā ievākdams nodokļus, viņš mājupceļā paved jaunu meiteni; pēc tam abi atklāj, ka ir brālis un māsa. Meitene noslīcinās, bēdu māktais Kullervo dodas karā. Kādudien viņš atkal nonāk mežā, kur piegulējis māsu, un uzrunā savu zobenu, vaicādams, vai tas grib dzert vainīgu cilvēku asinis. Zobens atbild apstiprinoši, jo esot jau dzēris nevainīgu cilvēku asinis; tad Kullervo padara sev galu, mezdamies uz zobena asmens. Šo visai bēdīgo nostāstu Sibēliuss izmantoja kā literāro pamatu pirmajam lielākajam darbam “Kullervo” – astoņdesmit minūšu simfoniskai drāmai vīru korim, solistiem un orķestrim, kas tapa 1891. un 1892. gadā. (..)

“Kullervo” pirmizrāde Helsinkos 1892. gadā bija neapšaubāma veiksme.

Šajā desmitgadē Sibēliuss strādāja galvenokārt simfoniskās poēmas žanrā, nostiprinādams jauniegūto slavu ar tādiem darbiem kā “Sāga”, “Tuonelas gulbis” (daļa no simfoniskās svītas “Lemminkeinens”), svītu “Karēlija” un “Somija”. Šie skaņdarbi apliecināja Sibēliusa orķestrācijas prasmi, kas jau bija izpaudusies kompozīcijā “Kullervo”. 

Diriģents Metjū Hols: "Viena no lietām, kas man visvairāk patīk šajā skaņdarbā, ir tas, ka tasvienlaikus ir ļoti tradicionāls, un vienlaikus iet pa priekšu savam laikam. Tas var izklausīties paradoksāli, bet tāds arī ir Sibēliuss - reizē klasisks un moderns.

Tas bija laiks, kad viņš tikko bija atklājis Vāgneru un “Parsifālu”. Somija tolaik vēl bija zem Krievijas varas, un somu nacionālā identitāte tikai sāka veidoties. “Kullervo” ir šīs identitātes sprādziens — viss aizdegas vienā mirklī.

Tur var dzirdēt kaut ko no Vāgnera, no Bruknera, bet arī karēlismu - aizrautību ar Somijas austrumu tradīcijām, senajiem stāstiem un dziedājumiem. Šīs senatnīgās, gandrīz maģiskās, rūniskās skaņas piešķir darbam īpašu elpu. Šis darbs summē visu Sibēliusa muzikālo pieredzi līdz tam brīdim.

Un tomēr - kāpēc šī mūzika tik ilgi nozudusi no mūsu skatieniem? Kad to dzirdi, šķiet neticami, ka šāds spēks tik ilgi gulējis aizmirsts. Daudzi saka, ka tieši “Kullervo” iezīmēja modernās somu identitātes dzimšanu.

Tikai 60. gados Pāvo Berglunds ar Bornmutas simfonisko orķestri “Kullervo" atkal atklāja. Tas ir grandiozs darbs - milzīgs orķestris, koris, solisti, un, protams, dramatiskā, traģiskā sižeta līnija. Tas ir unikāls piemineklis Sibēliusam un somiskumam.

Ja salīdzinām ar “Meža nimfu” - abos stāstos ir varonis, kurš ieiet mītiskā pasaulē un no tās iznāk citāds, bieži vien salauzts. “Meža nimfa” ir kā maza opera, maza drāma ar neticami skaistu čella un mežraga solo vidusdaļā. Tā, manuprāt, ir viena no sirsnīgākajām mīlas dziesmām, ko Sibēliuss jebkad sarakstījis — un es ticu, ka viņa līgava Aino bija šīs mūzikas iedvesmas avots.

Arī šis skaņdarbs bija ilgi aizmirsts, līdz Osmo Venske to iestudēja Lahti. Tagad tas piedzīvo jaunu renesansi, un tas ir brīnišķīgi, ka klausītāji 2025. gadā joprojām var atklāt Sibēliusa mūziku no jauna.

Protams, Sibēliusam ir daudz zināmāki darbi: “Sāga”, “Satu” un “Pojolas meita”, visas šīs skaņu poēmas, bet “Meža nimfa” ir pavisam citāda — tā ir novatoriska savam laikam  un tā ir emocionāli tieša mūzika.

Runājot par Sibēliusa popularitāti Lielbritānijā. Nesen Somijā mēs ar Stefanu Doru no "Berlīnes filharmoniķiem" runājām par to, kāpēc briti Sibēliusu tik ļoti mīl. Tagad man ir atbilde, pēc pāris gadiem, kas pavadīti Somijā: mūsu, britu domāšana patiesībā ir ziemeļnieciska. Lai gan mums māca, ka esam tuvāki Francijai vai Itālijai, Eiropas dienvidiem, tomēr  mūsu iekšējā pasaule, mentalitāte ir tuvāka Skandināvijai. Vons Viljams, Viljams Voltons – viņi bija lieli Sibēliusa cienītāji, un Vons Viljamss pat veltīja Sibēliusam savu piekto simfoniju, pat neprasot atļauju. Kad Sibēliuss ieradās Lielbritānijā, viņu uzņēma ļoti silti. Tāpēc Sibēliusa mūzika tik dabiski iederas mūsu kultūrā.

Kopš bērnības atceros, ka viņa simfonijas allaž skanējusi mūsu koncertzālēs — esmu klausījies, kā Sibēliusu tulkojuši Saimons Retls, Kolins Deiviss…

Un tāpēc man likās pašsaprotami, ka Sibēliuss ir neatņemama daļa no britu simfoniskās mūzikas ikdienas. Un es domāju, ka ikviens britu mūziķis, ko pazīstu, ierindotu Sibēliusu pašā savu mīļāko komponistu virsotnē.