15. augustā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Jormu Panulu Žana Sibēliusa Vijoļkoncertu atskaņoja somu vijolniece Tami Pohjola, kuru uz sarunu par sadarbību ar maestro un Sibēliusa mūziku aicināja Liene Jakovļeva.

Kāda bijusi jūsu iepriekšējā sadarbība ar Jormu Panulu?

Ir liels gods muzicēt kopā ar maestro. Esmu ar viņu kopā spēlējusi vienu reizi, domāju, ka tas bija apmēram pirms septiņiem gadiem somu mūsdienu mūzikas koncertā, un tā bija ļoti jauka pieredze. Esmu ļoti priecīga atkal strādāt kopā.

Un kādas ir jūsu attiecības ar Sibēliusa Vijoļkoncertu?

Tas noteikti ir viens no maniem mīļākajiem koncertiem Es to ļoti mīlu. Man ir bijusi iespēja to spēlēt diezgan daudz.

Katru reizi, kad to atkal atskaņoju, man uzmetas zosāda, pavisam īpaša ir otrā daļa - tik izteiksmīga, sāpīga.

Kā jūtaties, atskaņojot to kopā ar Jormu Panulu?

Es domāju, ka te noteikti jūtama viņa daudzu gadu pieredze. Viņš stāstīja par to, kā reiz diriģēja šo skaņdarbu 50. gados. Viņš noteikti zina šo skaņdarbu daudz ilgāk nekā es. Un, manuprāt, viņa interpretācija ir ļoti dabiska un patiesa. Es piekrītu daudzām lietām.

Kā mūziķim panākt to, lai katru vakaru varētu pateikt kaut ko jaunu tik populārā mūzikā? Kā izdarīt, lai tas būtu interesanti gan jums, gan publikai?

Tas ir labs jautājums.

Man šķiet, ka katram mūziķim ir sava balss, savs skaņas tembrs, ar ko mēs izsakām to, ko vēlamies. Tās ir vienkārši atšķirīgas interpretācijas.

Arī es jūtu, ka katru reizi spēlēju atšķirīgi, jo ir cits diriģents, cits orķestris. Vienmēr ir kādas ietekmes, ko tu uzņem sevī un sneidz tālāk, un tad viss kļūst citādāks salīdzinājumā ar iepriekšējām reizēm.

Jūs esat pirmā soliste, kas šajā koncertzālē spēlē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Kā jūtaties pēc mēģinājuma šeit?

Tas ir patiešām jauki, un man ir ļoti patīkami šeit spēlēt. Man šķiet, ka mēs visi ļoti labi dzirdam viens otru, līdzsvars ir labs. Un tas, protams, ir Jormas nopelns.

Vai ir atšķirība, ja somu mūziku, piemēram, Sibēliusu spēlē somu mūziķi?

Es nevarētu teikt, ka somi to spēlē labāk, bet jūtu, ka mēs esam ļoti lepni par šo skaņdarbu. Un mēs, jaunie vijolnieki, to klausāmies jau no mazotnes.

Es domāju, ka tas patiešām daudzējādā ziņā atspoguļo somu tautas raksturu, mūsu dabas atmosfēru. Šis skaņdarbs mums ir ļoti dārgs, un tāpēc tā atskaņošana ir ļoti emocionāla.

Īpaši, ja tas programmā seko pēc Finlandia.

Jā, tieši tā.

Es Finlandia esmu dzirdējusi miljoniem reižu, bet joprojām man ir grūti aizturēt asaras, kad to dzirdu, jo tā ir tik skaista mūzika.

Un kā jūsu īpašais Gvadanjīni instruments izjūt Sibēliusu un somu mūziku?

Esmu ļoti laimīga, ka jau vairākus gadus man ir šis instruments. Es uzskatu, ka tam ir diezgan dziļa un tumša skaņa, īpaši sol stīgai. Un tas ļoti labi piestāv šim skaņdarbam, jo te ir tik daudz tumšu, ļoti spēcīgu emociju. Mi stīga ir ļoti gaiša, nav problēmu to sadzirdēt.

Kādi ir jūsu muzikālie plāni pēc šī koncerta?

Es atgriezīšos Somijā, kur būs daži vasaras festivāli. Vasaras vienmēr ir pilnas ar kamermūziku, kuru ļoti mīlu.