Eiroradio tiešraides uzmanības centrā - Sergejs Rahmaņinovs. Lucernas festivāla orķestris un diriģents Rikardo Šaijī 2019. gadā uzsāka četrdaļīgo Rahmaņinova mūzikas ciklu, taču pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ šis cikls pēdējos divus gadus bija iesnaudies. Toreiz programmā bija paredzēta Rahmaņinova Trešā simfonija un Trešais klavierkoncerts, taču šoreiz skan Rahmaņinova Otrā simfonija un Otrais klavierkoncerts, kuru atskaņo 23 gadus vecais japāņu pianists Mao Fudzita.

Kāpēc Rahmaņinova cikls tiek atskaņots tieši Lucernas festivālā? No vienas puses tāpēc, ka Rikardo Šaijī ir liels Rahmaņinova fans, jo īpaši komponista simfoniskie darbi viņu ļoti iedvesmo. Taču ir vēl viens svarīgs iemesls: pašam Rahmaņinovam bijusi cieša saikne ar Lucernu. Vairākus gadus viņš pavadīja vasaras mēnešus pie Lucernas ezera, mājā, ko bija uzcēlis sev un savai sievai un kurā Rahmaņinovs arī jaunradīja.

Otrais klavierkoncerts

Jau jaunības gados Rahmaņinovam esot bijusi liela tieksme uz melanholiju. Viņa pirmās simfonijas pirmatskaņojums 1897. gadā bija pilnīgs fiasko - to diriģēja Aleksandrs Glazunovs, bet viņš, šķiet, uz skatuves uznāca piedzēries un tamdēļ arī simfonijas atskaņojums tiek dēvēts par neveiksmi. Rahmaņinovu šis gadījums tā izsita no sliedēm, ka viņš kļuva emocionāli paralizēts - šaubu pilns un tik nomākts, ka nespēja komponēt trīs gadus.

Tuvi Rahmaņinova draugi tieši šajā laikā ieteica viņam veikt hipnoterapiju. Neirologs, kurš bija arī liels mūzikas mīļotājs - Nikolajs Dāls - Rahmaņinovam ar hipnozes palīdzību ieteica rakstīt jaunu klavierkoncertu: "Tu strādāsi ar rotaļīgu vieglumu un koncerts būs izcilā kvalitātē" viņš atkārtoja atkal un atkal. Par laimi, ārstēšanai bija panākumi: Rahmaņinova radošais gars un spēks atgriezās. Pirmais darbs, ko Rahmaņinovs uzrakstīja pēc radošās pauzes 1900. gadā, bija viņa Otrais - dominora - klavierkoncerts - šedevrs, kas vēlprojām ir viens no populārākajiem romantiskajiem klavierkoncertiem un palīdzēja Rahmaņinovam sasniegt starptautisku izrāvienu.

Otrā simfonija

1906. gadā Rahmaņinovs devās uz Drēzdeni, lai komponētu noslēgtībā un mierā. Neraugoties uz otrā klavierkoncerta panākumiem, šoks, ko izraisīja pirmās simfonijas pirmatskaņojuma fiasko, joprojām Rahmaņinovam sirdī bija jūtams. Viņu vairākkārt pārņēma depresijas uzliesmojumi. Simfonijas rakstīšana viņam sagādāja grūtības: viņš bieži darbu pie simfonijas pārtrauca un izmisumā paziņoja, ka pārtrauks komponēt pavisam. Taču par laimi - viņš simfoniju pabeidza. Pirmo reizi tā tika atskaņota Sanktpēterburgā 1908. gadā, un saņēma entuziasma pilnu atzinību kā no klausītājiem, tā kritiķiem. Pats Rahmaņinovs bija šīs simfonijas diriģents.

Otrā simfonija savu Maskavas pirmatskaņojumu piedzīvoja 1908. gada 14. februārī - vienu nedēļu pēc simfonijas pasaules pirmatskaņojuma Sanktpēterburgā. Šī koncerta programmā viņš ne vien diriģēja savu simfoniju, bet bija arī Otrā klavierkoncerta solists. Klausītājiem bija liels prieks sveikt atpakaļ dižo komponistu pēc atgriešanās dzimtenē abos ampluā - gan diriģenta, gan solista godā. Kritiķis Jūlī Engels par šo koncertu savā revenzijā rakstīja šādi: "Pēc pusotra gada prombūtnes ārzemēs Rahmaņinovs atgriezies pie Maskavas publikas kā komponists, diriģents un pianists. Un jāteic, ka Rahmaņinovs ir tā vērts, lai veselu koncertu veltītu tikai viņa darbiem. Neskatoties uz viņa jaunību - viņš ir viena no visnozīmīgākajām mūsdienu mūzikas pasaules figūrām, Čaikovska cienīgs pēctecis, ja ne pēc sava talanta (jo ir par agru par to spriest), tad pavisam noteikti pēc sirsnības un subjektīva smalkuma mūzikā. Taču pavisam noteikti viņu jādēvē par pēcteci, nevis atdarinātāju, jo viņam piemīt spēcīga individualitāte. Visiespaidīgāk to pierāda viņa jaunā miminora simfonija - ar neatlaidīgu uzmanību noklausījos tās četras daļas un ar izbrīnu konstatēju, ka pulksteņrādītāji pavirzījušies 65 minūtes uz priekšu. Plašākai auditorijai tas varētu būt par garu, bet cik svaigi, cik skaisti!"