Operdīva Elīna Garanča: Man ir tāda sajūta, ka pašlaik jau braucu ar pedāli līdz grīdai

"Esmu savā attīstības pēdējā posmā, jo ar nodziedāto Kundri lomu Vāgnera "Parsifālā" balss attīstības iespējas faktiski jau ir limitētas. Un man ir tāda sajūta, ka pašlaik braucu jau ar pedāli līdz grīdai – tādā ātrumā, lai nākamo desmit, divpadsmit gadu laikā no savas balss vēl varētu izspiest visus pēdējos pārpalikumus," tik atklāta sarunā ar Latvijas Radio 3 ir pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dziedātāja atzīst: "Savā attīstībā, arī tīri tehniskajā varēšanā un balss iespēju ziņā esmu fināla taisnē."

21. aprīļa vakarā Latvijas Nacionālajā operā viņa sniedza ovācijām vainagotu solokoncertu, ko "Klasika" saviem klausītājiem piedāvāja tiešraidē. Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults stājās dziedātājas dzīvesbiedrs, latviešu publikas mīlulis Karels Marks Šišons. Iepriekšējais abu kopīgais koncerts Latvijā notika pirms septiņiem gadiem kā sirsnīgs veltījums mūžībā aizgājušās izcilās vokālās pedagoģes un Elīnas Garančas mammas Anitas Garančas piemiņai.

Inta Zēgnere: 2015. gada soloprogrammā bija Mocarts un Rosīni. Un tad jūs sacījāt, ka lielais lēciens jums būs Santuca. Un ja vēl nodziedāsiet Eboli, būsiet ļoti priecīga. Šogad koncertprogrammā redzam Čillea "Adriānu Lekuvrēru". Par ko tas mums varētu signalizēt?

Elīna Garanča: Tas varētu signalizēt par to, ka esmu savā attīstības pēdējā posmā, jo

ar nodziedāto Kundri lomu Vāgnera  "Parsifālā" balss attīstības iespējas faktiski jau ir limitētas. Un man ir tāda sajūta, ka pašlaik braucu jau ar pedāli līdz grīdai – tādā ātrumā, lai nākamo desmit, divpadsmit gadu laikā no savas balss vēl varētu maksimāli izspiest visus pēdējos pārpalikumus.

Protams, ir dramatiskais repertuārs, kas ir aizraujošs un vilinošs – tas arī prātīgi jāietur, jāiztur un jādzied tā, lai šos nākamos desmit gadus vēl varu to izstrādāt, bet savā attīstībā, arī tīri tehniskajā varēšanā un balss iespēju ziņā esmu fināla taisnē.

Tūlīt Londonas Koventgārdenā būs "Samsons un Dalila", un jūs atkal atgriezīsieties pie Dalilas lomas. Bet tas neskan pārāk labi – par to pedāli grīdā un pēdējiem pārpalikumiem.

Bet jābūt reālistei!

Bet vai nav tā, ka līdzās vokālajai mākai, par ko mēs vispār nerunājam, jums piemīt arī talants atrast savu tēlu un savu pieeju ik lomai? Atceros, par Dalilu reiz jūs teicāt, ka jūs nekad nebūsiet tāds dramatiskais variants kā Obrazcova – ka nav jau tā Dalila jāizkliedz, lai iegūtu efektu, viņu var dziedāt arī daudz liriskāk un var atrast savas balss krāsas.

Tā ir, jā. Bet, ja paskatās uz mecosoprāna repertuāru, pēc Eboli, Santucas un Amnerisas, kuru beidzot dziedāšu pēc gandrīz pusgada, pēc Dalilas, Kundri un dažām citām Verdi operām faktiski nekā daudz vairs nav palicis. Varētu vēl Azučenu nodziedāt, vēl šis tas palicis Vāgnerā, bet vairāk jau arī nekā nav!

Protams, jā, ir modernās operas. Ir Bartoka "Hercoga Zilbārža pils" – zināms muzikāls eksperiments. Bet pēc tam jau vairs tikai iznāk atkārtoties, un man ļoti nepatīk atkārtoties – tieši tāpēc ļoti daudzas partijas no vieglāka romantiskā repertuāra esmu noņēmusi, jo man vienkārši vairs nebija interesanti dziedāt Romeo no "Monteki un Kapuleti" un melot arī pašai sev, jo – nu, kas es vairs par puišeli... 

Domāju, ka pēc kāda laika tāds pats liktenis piemeklēs gan Karmenu, gan Dalilu, gan Eboli – nu, cik tad iestudējumos viņas varu dziedāt? Un galbeigās jāpaskatās arī uz reālo situāciju: nu, negribas sēdēt sešas nedēļas projām no mājām, gatavojot iestudējumu operai, pie kuras režisors varbūt ķeras pirmo reizi. Viņam tā ir jauna Amerika, bet tu to ar viņu kopā atklāj jau sesto reizi… Tas vienkārši apnīk. Līdz ar to es domāju –

reāli gribu vēl šīs dažas partijas, kas man stāv priekšā, tad arī paeksperimentēt un apskatīties, ko tas dara ar mani, ar manu balsi un manu mākslinieciskās attīstības iespēju, bet nu – kaut kad jau arī pietiks.

Arī Bartoks ir jūsu solokoncerta programmā.

Jā, un pavisam drīz, nākamgad maijā, šis iestudējums paredzēts Neapoles operā. Tas būs Kšištofa Varlikovska iestudējums, ko redzēju jau Parīzē - ļoti iespaidīgs, kā jau visi viņa iestudējumi. Vokālajā ziņā tā nav tik sarežģīta partija, kādas esmu dziedājusi līdz šim, bet aktieriskajā un psiholoģiskajā plānā tā būs ļoti interesanta loma.

Jāsaka paldies, ka jūs mūs tomēr ļoti lutināt, jo mums bija tā laime pagājušogad klausīties jūsu koncertus Nacionālajā teātrī, vēl bija solokoncerti kopā ar pianistu Malkolmu Martino, tāpat ļoti priecājāmies, ja varam jūs redzēt uz ekrāna tiešraidēs vai tad, ja tiek saņemta balva "Kilograms kultūrā". Jūs visu laiku esat mūsu dzīvē klātesoša. Tūlīt, 1. maijā, "Lielajā dzintarā" būs Eiropas koncerts. 

Tas nāca ļoti negaidīti –

man uzrakstīja "Berlīnes filharmoniķu" administrācijas pārstāvis un jautāja, vai es redzētu iespēju piedalīties šajā koncertā. Viņš rakstīja, ka pagaidām vēl neesot simtprocentīgi apstiprināts, bet esot runa par to, ka tas varētu notikt Liepājas "Lielajā dzintarā". Un es teicu – jā!

Noskaidrojām, kas diriģēs, un meklējām arī attiecīgu repertuāru. Esmu ļoti, ļoti lepna un ārkārtīgi pateicīga, ka varu piedalīties šajā koncertā, jo gan politiskā, gan kultūrpolitiskā situācija pašlaik pasaulē ir tāda, ka šim koncertam ir bezgalliela nozīme. Maestro manam repertuāram izvēlējies Lučāno Berio tautasdziesmas – tas ir vienpadsmit dziesmas dažādās valodās, dažādās nokrāsās un dažādām pamatdomām, ko katra no šīm dziesmiņām sūta. Manuprāt, tieši šajā laikā, kādā pašlaik dzīvojam, tās ir ārkārtīgi svarīgas. Eiropa kaut kā apvienojas… Neatceros, kad pēdējo reizi Eiropas koncertā būtu piedalījies solists – dziedātājs. Un vai vispār bijis? Tā ka man tā ir milzīga atbildība, turklāt tā būs tiešraide. Protams, arī emocionāli psiholoģiskais spiediens ir liels, bet man patīk izaicinājumi, man ļoti patīk šis cikls un es dievinu Kirilu Petrenko, kuru pazīstu jau kopš 1999. gada, no Mainingenas teātra laika, kad viņš toreiz bija tā galvenais diriģents. Par "Berlīnes filharmoniķiem", protams, lieki vispār jebko runāt. Un fakts, ka tas pirmo reizi notiek Latvijā un notiek "Lielajā dzintarā" – tas ir kaut kas unikāls! Domāju, ka Latvijas kultūrai, Latvijas mūzikai Eiropas apzināšanas kontekstā tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!