21. maijā pirmizrādi piedzīvoja Georga Fridriha Hendeļa operas "Flavio, langobardu ķēniņš" iestudējums Latvijas Nacionālajā operā, kuru režisējis dziedonis, Baireitas Baroka festivāla izveidotājs Makss Emanuels Cenčičs. Tas ir viņa 2023. gadā veidots  inscenējums Baireitas Baroka operas festivālam, kurā pats arī atveido Gvido lomu.

Pirmizrādes tiešraides starpbrīdī Maksu Emanuelu Cenčiču uz sarunu aicināja Orests Silabriedis.

Sāksim ar Baireitas Baroka festivālu. Tā bija liela avantūra, vai ne?

Jā, tā tiešām bija. Piedzīvojums, kam gatavojos divus gadus. Tagad mums jau ir sestā sezona. Tas bija drosmīgs solis.

Vai kāds saprata, ko tieši jūs vēlējāties panākt?

Vēlējos radīt jaunu festivālu, kas specializējas itāļu opera seria. Tā ir mūsu repertuāra pamatā.

Kādi komponisti pārstāvēti festivālā? Lasīju kaut ko par Hendeli un Leonardo Vinči…

Mēs specializējamies Hendeļa mūzikā, bet esam atskaņojuši arī Porporu, ar kuru atklājām festivālu, jā, Leonardo Vinči, Johanu Ādolfu Hasi, Leonardo Leo, Vivaldi – tie ir tālaika lielie vārdi. Bonončīni. Šogad pirmoreiz būs arī Frančesko Kavalli opera Pompeo Magno – pētām arī Venēcijas repertuāru.

Vai nākotnē domājat par franču baroka operām?

Ceru, ka jā. Tās ir lielākas – vajag vairāk baleta, dziedātāju, kori. Bet šobrīd vēl neesam tam gatavi.

Vai dosieties arī tālāk – Gluks vai Mocarts?

Nekad. Nirnbergā jau ir Gluka festivāls, un Mocarts ir visur.

Nedomāju, ka kāds brauktu uz Baireitu skatīties Mocartu.

Vai publika atšķiras no tās, kas Baireitā klausās Vāgneru?

Patiesībā ne īpaši. Daudzi pēc Vāgnera festivāla nāk arī uz baroka festivālu – mēs sākam nedēļu vēlāk. Publika ir zinātkāra, viņi vēlas klausīties daudzveidīgu mūziku.

Par Hendeļa “Flavio” – vai tas ir jūsu interpretācijas dēļ smieklīgs darbs, vai arī Hendelis pats tā to iecerējis?

Tā patiešām ir satīriska opera, nevis īsta opera seria. Libretā ir daudz norāžu, kas to apliecina. “Flavio” ir apzināti veidots kā anti opera seria.

Vai tas ir vienīgais tāds piemērs Hendeļa daiļradē?

A: Ne gluži. Arī “Agripīna” ir diezgan satīriska. Tur imperators Klaudijs tiek izsmiets, viņa sieva viņu krāpj, viņa mīļākā Popeja saietas ar citiem... Visi domā, ka Klaudijs ir miris, bet tad viņš pēkšņi parādās. Ir komiski, ir satīriski efekti.

Šāda ironija ir ļoti venēciešu garā — tā bija viņu gaume.

Un Hendeļa “Agripīnas” gadījumā daudz kas bija atkarīgs tieši no pirmuzveduma vietas – Venēcijas, un Hendelis piemērojās venēciešu gaumei. Venēcijas opera bija sarežģīts organisms un bieži pavisam komisks. Paņemiet, piemēram, Kavalli La Calisto vai Pompeo Magno, ko patlaban iestudēju, – tajās ir daudz atklātu ainu, kurās izpaužas seksualitāte un kur ir arī komiskas situācijas. Venēcijā dzīvoja, tā teikt, plaša apvāršņa cilvēki.

Bet Anglija nav Venēcija.

Tiesa, bet Anglijā bija augsta satīras kultūra. Paskatieties uz Hogarta gleznām – tās ir pilnas ar sabiedrības un politikas satīrisku kritiku.

Arī Rake’s Progress jeb “Dīkdieņa dēkas”, ko mūslaikos labāk pazīst kā Stravinska operu, sākotnēji bija Hendeļa laikmeta gleznas. Šāda estētika noteikti ietekmēja arī Hendeli un viņa operas.

Un “Dīkdieņa dēkas” nav vienīgais piemērs. Anglijā bija cieņā tā sauktās conversation pieces jeb gleznas, kurās attēlotas cilvēku grupu sarunas, tās nereti bija ar zināmu morāli, un puritāņu vidē augstu vērtētas. Puritāņi pasūtināja tās, lai pasmietos par sevi jeb grēkpilno sabiedrību. Kad jūs kārtīgi iedziļināties šajās gleznās, uzrodas daudzi raksturtēli, un šīs estētikas augļus es izmantoju, inscenējot “Flavio”.

Vai šeit var vilkt attālas paralēles arī ar “Nabagu operu”?

Jā, jo “Nabagu opera” un tamlīdzīgi satīriskie iestudējumi bija konkurenti. Hendelim vajadzēja darboties ne tikai radoši, bet arī komerciāli. Anglija bija konstitucionāla monarhija, karalis varēja piešķirt operas iestudējumam kādu sākotnēju artavu, kādu tūkstoti mārciņu, bet tā nebija absolūtiska monarhija un karalis nevarēja atļauties tērēt daudz naudas operām. Taču, pateicoties karaļa paraugam, aristokrāti aktīvāk sāka tērēt naudu teātra biļetēm.

Hendelis bija ļoti atkarīgs no teātra kases. Viņam bija ļoti labs menedžeris jeb impresārijs Džons Džeimss Heidegers – spožs uzņēmējs, kas noturēja mākslu un kasi līdzsvarā.

Tas nebija viegli – Hendelim ik gadu vajadzēja iestudēt vienu vai divas operas plus kādus pastičo jeb operas, kas stiķētas no dažādu komponistu darbiem. Aicināja iestudēt arī kolēģus, piemēram, Bonončīni un Veračīni. Bija maz laika, un inscenēt vajadzēja ļoti ātri. Kā mašīna. Un viņi no sirds mēģināja uzķert publikas gaumi.

Vai Hendelim piemita humors?

Domāju, ka jā. Pat ļoti. Viņš bija augstas klases mūziķis un pēc dabas arī ļoti tiešs. Tik žēl, ka lielākā daļa viņa privātās sarakstes gājusi zudībā. Un mums ir tikai kādas laikabiedru liecības, kas atstāsta pašu pieredzēto vai pat arī to, ko dzirdējuši no citiem. 

Hendelis esot bijis ļoti tiešs un karstsirdīgs, ļoti skarbs darbā ar dziedātājiem. Ir stāsts, kā viņš sadusmojies uz dziedātāju Karestīni, kurš atteicies dziedāt “Alčīnas” āriju Verdi prati, jo tā esot pārāk vienkārša.

Hendelis aizgājis pie viņa uz māju, spēcīgā niknumā sagrābis dziedātāju aiz rīkles, izkāris viņu pa logu un brēcis: “Nekad vairs nesaki man, ko tev dziedāt!”

Un tas ir par skaisto Verdi prati?!

Jā, vai varat iedomāties?

Un tas, jūsuprāt, liecina ne tikai par temperamentu, bet arī par humora izjūtu?

Protams. Cilvēks nevar visu laiku būt tikai dusmīgs. Nepieciešams līdzsvars – humora līdzsvars. Hendeļa operās, ko esmu iestudējis un kas bieži vien ir mazzināmas, gandrīz vienmēr ir humora elementi – gan smalki iestrādāti, gan tieši.

Arī, piemēram, “Tamerlānā”, un tas ir baiss stāsts. Bet pat tur, kad ierodas Irēne, viņa uzvedas kā mis Dūlitla – spridzīga, runīga, pilna ar ironiju, ak, kur gan ir Tamerlāns, kāpēc viņš mani nesagaida, esmu princese! Un tamlīdzīgi. Viņa ienāk traģēdijas vidū un ber savus zvārguļu komentārus par to, ka pret viņu nevērīgi izturas.

Tātad Hendeļa pasaulē nav tikai traģēdijas, kur ir melns un balts?

Nē. Londonas publika bija pieradusi pie teātra daudz vairāk nekā pie operas. Teātrim bija arī dziļākas tradīcijas. Publikai vajadzēja teatrālu darbību.

Cilvēki nesaprata itāļu valodu, tāpēc Hendeļa rečitatīvi ir īsāki, kompaktāki. Daudz īsāki, nekā tālaika Itālijā. Anglijā cilvēkiem bija slinkums lasīt libretu ar tulkojumu.

Vai jums nekad nav bail no tehniskajām grūtībām, ko Hendelis dod dziedātājiem?

Tas atkarīgs no tā, par kādām grūtībām jūs runājat. Vienmēr taču ir tā, ka ir vieglāki mūzikas posmi un sarežģītāki. Ir normāli, ja dziedātājs izjūt bijību grūtību priekšā, bet mēs strādājam un tiekam galā.

Jūsu iestudējumos ir smalki erotiskie elementi. Kā pie tā nonācāt?

Erotika vienmēr bijusi daļa no mākslas. 17., 18., 19. gadsimta gleznās pilns ar kailumu. Tajā pašā 18. gadsimtā jūs redzēsiet Luī XIV ģimeni puskailu. Daudzi monarhi vēlējās tikt attēloti kā Apolloni un vēl nez kādi dievi. Karalienes kā Diānas. Daļēji kaila ķermeņa estētika bija norma. Seksualitāte tika ar labpatiku svinēta.

Auglīgs karalis bija labs karalis. Ja karalim nevarēja būt bērni, tad skaidrs, ka gaidāms karš.

Seksualitāte galmā tika uzskatīta par auglības simbolu un nebija tabu kā, piemēram, 19. gadsimtā. Viduslaiki pagājuši, cilvēks dodas iekšā modernismā, industriālismā. Pārejas laikos cilvēki mēdz būt krietni raupjāki. Neraugoties uz zeltījumu un citiem smalkumiem.

Kad lasāt valdnieku dienasgrāmatas, esat pārsteigts, cik miesiski noskaņoti bija tālaika cilvēki. Viņiem bija miesa un asinis. Piemēram, Līzelotes fon der Pfalcas dienasgrāmata un tūkstošiem vēstuļu, ko viņa rakstīja savai ģimenei daudzviet Eiropā. Viņa tik smalki izraksta Versaļas tenkas! Arī citu princešu un valdnieku dienasgrāmatās ir daudz seksualitātes un sakaru neizvēlīguma — tā bija galma ikdiena. Šie cilvēki mēdza precēties apsvērumu un dinastiju dēļ, bet iemīlējās taču pilnīgi citos cilvēkos. Tā viņi būvēja savas mazās pasaulītes. Tās bija noklusētas norunas. Baireitas markgrāfiene piekrita, ka viņas labākais draugs kļūst par viņas vīra mīļāko. Viņa nebija sajūsmā par to, bet zināmā mērā atbalstīja to. Visi kā nebūt tika galā ar realitāti.Tāpēc arī savos iestudējumos šo aspektu integrēju – tā ir daļa no vēsturiskās īstenības.

Turklāt padara iestudējumus tiešām aizraujošus. Kā ar sadarbību ar latviešu dziedātājiem?

Esmu iepazinis vairākus jaunos latviešu dziedātājus – ļoti strādīgi, talantīgi gan vokāli, gan kā aktieri. Viņi labprāt uzklausa ieteikumus. Rezultāts būs ļoti labs.

Vai Rīgas iestudējums atšķiras no Baireitas?

Nē, būtībā tas pats. Tikai dažas nianses, jo daudziem uz skatuves šī ir pirmā pieredze. Ir dejotāji, bet arī cilvēki bez skatuves pieredzes – piemēram, frizieri. Uz skatuves ir kādi 15–16 cilvēki. Viņiem nebija viegli, un man arī nē. Četrās nedēļās uzbūvēt izrādi bija liels izaicinājums, bet esmu apmierināts. Viņi paveikuši lielu darbu.

Koloratūras izrakstītas partitūrā vai arī jūs improvizējat?

Viss ir uzrakstīts. Īstenībā tas varbūt ir pat drusku jocīgi, jo, manuprāt, Hendelis mīlēja vienkāršību un jūsmu. Viņa ārijas ir harmoniski tik strikti uzbūvētas, ka, dziedot da capo jeb atsākot āriju it kā no sākuma, ir grūti ar kaut ko pārspēt šī paša posma pirmo izklāstu. Daudzās Hendeļa ārijās arī šis da capo ir izrakstīts, un tas nebūt nav tik dāsns ornamentiem, kā varētu gaidīt.

Piemēram, Rikardo Broski mēdza atstāt tukšas taktis, kur ir tikai basa līnija, un dziedātājs tad varēja izvērsties ar improvizāciju. Hendelis nekad tā nedarīja.

Tas, iespējams, varēja būt daudzo strīdu iemesls ar dziedātājiem – dziedātāji vēlējās ko vairāk, bet Hendelis neatbalstīja viņu iniciatīvu.

Bet partitūra tik un tā ir aizraujoša. Un jums izdodas to lieliski parādīt uz skatuves. Veiksmi pirmizrādē!

Paldies!