1. novembrī Latvijas Nacionālajā operā bija skatāma Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" izrāde ar izcilu sastāvu: tā vienlaikus bija velte Latvijas Radio simtgadei, jo tieši ar šīs operas tiešraidi 1. novembrī pirms 100 gadiem darbu sāka Latvijas Radiofons. Arī šoreiz operas tiešraide skanēja Latvijas Radio 3 "Klasika".

Izrāde ļoti īpaša ir arī tādēļ, ka tas ir viens no visvecākajiem joprojām repertuārā esošajiem operuzvedumiem pasaulē. Tā režija un vizuālais veidols ir saglabāts tāds pats kā pirms 100 gadiem, tikai laika gaitā vairākkārt atjaunots... 

Operas starpbrīdī tiešraides vadītāja Ilze Medne piedāvāja Latvijas Radio 1 kolēģes Baibas Kušķes interviju ar kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, kura strādājusi pie šī iestudējuma jaunākā atjaunojuma.

Izrādes tērpi ir viena no visciešākajām saiknēm ar simt gadus seno vēsturi. Vaicāta, ko nozīmē tik senas izrādes atjaunošana, Kristīne Pasternaka neslēpj: "Tas nozīmē, ka, ja drīkst tā teikt, ļipa trīc! Jo tā ir arī diezgan liela atbildība nenoliedzami.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā jau ir bijusi atjaunota vairākas reizes un stipri maz ir saglabājies no pamata." 

Kristīne Pasternaka stāsta, ka vēsturiskais inscenējums atjaunots kopumā astoņas reizes, pēdējo reizi 2006. gadā. Pats brīnumainākais šķiet, ka viens kostīms pat pilnībā saglabājies no 1925. gada – tas ir kalpones Suzuki puķainais kimono, ko joprojām izmanto izrādē. Ne tik labā stāvoklī, bet bija saglabājies arī galvenās varones Čo-Čo-sanas melnais samta kimono.

Pats tērps pēc vecā parauga šūts no jauna, bet uz tā pārceļojuši vēsturiskā tērpa greznie zelta putni, stāsta Kristīne Pasternaka: "Melnais samta kimono bija novalkājies, bet uz tā bija ārkārtīgi skaisti izšuvumi, kuri, es pieļauju domu, bija ņemti vēl no vācu teātra laika. Tiešām tādi antīki izšuvumi, tādi zelta putni. Tad mēs pēc tā parauga, kas bija melnajam kimono, uzlikām uz jauna kimono tos putnus.

Suzuki kimono gan bija pilnībā saglabājies. Vecajās fotogrāfijās to var ļoti labi sazīmēt, tas darināts no tam laikam raksturīga, puķaina, apdrukāta kokvilnas auduma ļoti skaistos toņos.

Tie jau līdz mūsdienām ir pabalējuši pa visiem tiem garajiem gadiem. Šo tērpu mēs joprojām izmantojam." 

Lielākā daļa pirmā iestudējuma tērpu līdz mūsdienām nav saglabājušies; tagad tie tapa, Kristīnei Pasternakai rūpīgi izpētot vecās fotogrāfijas. Ne visu bija iespējams izveidot gluži identiski, taču tika saglabāta vēsturiskajai izrādei raksturīga krāsu palete, piemēram, kora tērpos: "Skaidrs bija, ka korim kostīmi ir bijuši gaiši, un tad es arī strādāju uz to, lai apmēram salāgotu visu tādā maigā, ķiršziediem piemērotā gammā. Krēmīgā, bēšīgā. Vīriešiem ir tā saucamās hakamā bikses un kimono. Vispār koptēls pēc iespējas tika saglabāts tāds, kāds tas bija fotogrāfijās.

Godīgi sakot, es esmu lepna, ka mūsu operā šis iestudējums ir saglabājies. Es pat nezinu, kādām laika maiņām pateicoties tas ir palicis tik nenoliedzami tuvu oriģinālam.

Faktiski dekorācijās tas ir oriģināls, tikai ar nelieliem iestarpinājumiem, kur nācies nomainīt to, kas galīgi bijis čupā. Nav daudz tādu opernamu, kas ar šādu tik senu iestudējumu var lepoties. Tādā ziņā liels prieks." 

Veidojot japāņu tērpus, ļoti svarīga ir katra sīkākā nianse un detaļa, un šai ziņā Kristīnei Pasternakai palīdzējis kāds noslēpumains labdaris, kam viņa joprojām ir ļoti pateicīga: "Nezināms labvēlis man teātrī bija atstājis grāmatiņu par japāņu apģērbu. Un tur bija ļoti precīzi aprakstīts, kādi ir to kimono mēri, cik garam, cik platam tam jābūt, nu ļoti autentiski. Pēc šīs grāmatiņas mēs arī šuvām. Es joprojām nezinu, kas bija šis cilvēks. Bet, ja nu gadījumā viņš šo manis teikto dzird, tad es tiešām no sirds pateicos viņam. Paldies!"