"Sievietes liktenis ir ciest un gaidīt. Un, kaut arī tā ir realitāte, pareizi tas nav," intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei uzsver Kristīne Opolais.

"Tāpēc Čo-čo-sanas stāsts man ir tuvs gan kā sievietei, gan mātei, jo tas varētu notikt ar katru. Un tieši tāpēc Madama Butterfly jeb Čo-čo-sanu uzskatu par vispilnīgāko, vispiesātinātāko lomu no visiem sieviešu raksturiem ne tikai manā repertuārā, bet visas pasaules opermūzikas vēsturē: manuprāt, tā ir vistraģiskākā un arī visstiprākā...”

2. aprīlī tiešraidē no Ņujorkas Metropoles operas izskanēja Džakomo Pučīni opera Madama Butterfly ar Kristīni Čo-čo-sanas lomā, un pie diriģenta pults, debitējot ar šo iestudējumu Ņujorkā, bija Karels Marks Šišons. Taču vēl tikai 5. martā Metropoles operā Kristīne atveidoja titullomu Džakomo Pučīni operas "Manona Lesko" jauniestudējumā, kuru tiešraidē pārraidīja arī "Klasika”.

"Sākumā biju noraizējusies, jo domāju – kā pagūšu tik īsā laikā pārslēgties no Manonas uz Čo-čo-sanu. Tas bija liels jautājums man pašai sev…

Vienā brīdī pārsteigta atskārtu, cik atšķirīgas var būt divas lomas, kaut tās sarakstījis viens un tas pats komponists!

Atšķirības ir arī tehniskas: Čo-čo-sanai tesitūra ir augstāka, tāpēc vajadzēja atrast liriskāku krāsu. Vienlaikus biju patīkami pārsteigta arī par lūk, ko: neskatoties uz to, ka šo lomu esmu dziedājusi dažādos iestudējumos, tieši tagad sapratu, cik krāsaina tā – šķiet, viskrāsainākā no visām manām lomām! Arī kā māksliniecei to tēlot ir visinteresantāk. Tāpēc izrādi gaidīju ar pozitīvu satraukumu. Noķēru sevī sajūtu, ka gribu šo lomu, gribu šo dzīvi nodzīvot, nodziedāt. Daudz jaunu krāsu un detaļu atradu – gan muzikāli, gan vokāli."

Čo-čo-sanas tēla attīstības amplitūda ir ļoti plaša: no piecpadsmitgadīgas meitenes līdz nobriedušai sievietei. Vai Kristīne šo izaugsmi attiecina arī uz balsi? "Šo procesu uztveru kā absolūti vienotu – gan emocionāli, gan vokāli. Raksturs mainās, un arī  balss gluži automātiski mainās. Šo lomu ne vokāli, ne tehniski nekontrolēju, mani pilnībā ved mūzika, un tēls pavada līdz pat kulminācijai.”

Kristīne ar sajūsmu stāsta par lelli, kurai uzticēta mazā zēna loma. "Tas zēns ir tik dzīvs! Dzīvāks par īstu bērnu, jo viņam ir tēls, loma. Parasti jau bērniņi, kas tiek izmantoti izrādēs, nobijušies sēž un skatās. Bet šī lelle ir tik dzīvīgs tēls, ka tai nevar  nejust līdzi. Absolūti dzīva būtne!”

Košas krāsas, gaismas, simboliskas epizodes, efektīgs noslēgums… "Jā gan, šajā iestudējumā teatralizācija ir daudz augstākā pakāpē, nekā "Manonas Lesko" iestudējumos vai, piemēram, citu operteātru Madama Butterfly iestudējumos.

Čo-čo-sanu esmu dziedājusi gan Koventgārdenā, gan Rīgā, gan Minhenē, un tie bijuši diezgan klasiski iestudējumi. Šis salīdzinoši ir vismodernākais. Gribētos pie šī pagaidām arī apstāties – negribas sabojāt īpašās izjūtas, kuras ieguvu, dziedot tieši šajā iestudējumā. Man raksturīgi pilnībā atdoties lomai...

Un Roberto Alanja ir fantastiski koleģiāls. Kā tētis. Ļoti efektīgs…”

Režisora Entonija Mingelas savulaik veidoto iestudējumu šobrīd atsvaidzinājusi viņa atraitne, kura, kā atzīst Kristīne, diemžēl tā īsti nav palīdzējusi, atsvaidzinot Čo-čo-sanas tēla interpretāciju un mizanscēnas. "Man tas viss jau ir iestudēts! Toreiz, kad Madama Butterfly iestudējām pirmoreiz, strādāju ar Mingelas asistenti. Diemžēl Mingelas dzīvesbiedre prasīja no manis jocīgas kustības, bet man savulaik bija savs veids, kā uzbūvēju pati savu Butterfly. Kā jau dzīvesbiedre, viņa visu darba procesu uztvēra visai personīgi, daudz raudāja, atceroties savu vīru. Taču dziedātājam, kas atrodas uz skatuves, emocijas ir pavisam citas. Mingelas atraitne vairāk prasīja lietas, kuras varētu izpildīt, uzņemot operas filmu – kad balss ierakstīta un jāspēlē tikai aktieriski.

Zinu, kā ar šo lomu aiziet līdz cilvēku sirdīm – tā, lai visi saprot. Čo-čo-sanu tiešām jūtu. Pavisam noteikti tā nav sieviešu opera! Vēlos, lai tā ir kopīga drāma, lai aizkustina visus. Zinu, ka daudzi vīrieši raud, to skatoties...

Vai pēc Kristīnes ieskata stāsts par Čo-čo-sanu varētu būt reāls arī mūsdienās? "Noteikti! Manuprāt, tā tas arī notiek, īpaši trešās pasaules valstīs, kur realitāte pat ir skarbāka par literāru stāstu. Jo šeit vismaz bērnam nodrošināta labklājība... Visvairāk man patīk pēdējā ārija, un vispār – operas otra puse. Jūtu, kā man līdzi dzīvo publika, kā pēta katru manu kustību, katru pagriezienu. Emocionāli esmu kaila, bez ādas, jūtos maksimāli atdevusies cilvēkiem, bet man tas palīdz. Man patiesi palīdz skatītāju līdzi dzīvošana, tāpēc pēdējais cēliens man  noteikti sagādā visspilgtākās emocijas. Tur parādās Čo-čo-sanas būtība."