Piektdien, 13. martā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā noslēgsies Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" trīs gadu sadarbība ar komponistu, klarnetistu un diriģentu Jērgu Vidmani, kurš bija orķestra mākslinieciskais partneris. 

Koncerta programmā iekļauti Volfganga Amadeja Mocarta, Fēliksa Mendelszona, Justes Janulītes un paša Vidmaņa opusi, bet vakara īpašā viešņa būs izcilā vācu vijolniece un diriģenta māsa Karolīna Vidmane.

Pirmoreiz Vidmanis un "Sinfonietta Rīga" tikās 2014. gadā, kopš tā viņš Latvijā viesojies vairākkārt un 2024. gada sākumā kļuva par "Sinfonietta Rīga" māksliniecisko partneri. 

2017. gadā Karolīnai Vidmanei tika piešķirta nozīmīgā Bavārijas Valsts balva mūzikā. Viņa saņēmusi arī Starptautisko klasiskās mūzikas balvu ICMA (kategorijā "Koncerts") par Fēliksa Mendelszona un Roberta Šūmaņa vijolkoncertu ierakstiem kopā ar Eiropas kamerorķestri. Karolīna Vidmane spēlē Džozefa Gvadanīni 1782. gadā būvēto vijoli, ko mākslinieces rīcībā nodevis labdarības fonds.

Programmā:

Fēlikss MENDELSZONS (1809-1847) Desmitā simfonija stīgu orķestrim siminorā MWV N 10

Jērgs VIDMANIS (1973) Parafrāze par Mendelszona “Kāzu maršu”

Fēlikss MENDELSZONS Koncerts vijolei un orķestrim miminorā op. 64 MWV O 14

 

Juste JANULĪTE (1982) Sleeping Patterns

Volfgangs Amadejs MOCARTS (1756-1791) 39. simfonija Mibemolmažorā KV 543 

Juste Janulītes skaņdarbu Sleeping Patterns koppasūtinājuši vairāki ietekmīgi un tradīcijām bagāti Eiropas kolektīvi: vācu Ensemble Modern, britu London Sinfonietta un portugāļu Remix Ensemble. Pirmatskaņojumu veica Ensemble Modern Grācas festivālā “Štīrijas rudens” 2022. gada 8. oktobrī. Divus mēnešus vēlāk šī partitūra pirmoreiz izskanēja arī ar Jērgu Vidmani pie šīs pašas leģendārās vienības diriģenta pults. Runājot par Sleeping Patterns, Juste atsaucas uz vairākiem zīmīgiem citātiem. Starp tiem ir portugāļu literāta Fernando Pesoas vārdi “Sapņot nozīmē aizmirst” un amerikāņu avangardista Mortona Feldmana frāzes: “Visu mūžu esmu dzīvojis ar lielo sekundu, un beidzot esmu atradis veidu, kā ar to tikt galā...” un “Kāpēc paterni?”, no kā arī daļēji aizgūts skaņdarba nosaukums, kas apspēlē domu par miegu, sapņošanu un to caurvijošajiem paterniem. Janulīte papildina: “Cikliski peldot starp dažādām blīvuma un intensitātes fāzēm, minoru un mažoru, viļņiem, kas salēninās vai paātrinās, šis skaņdarbs ir veidots no hipnotiskā veidolā atkārtotiem paterniem, kuru pamatā ir septiņi nedaudz atšķirīgi tempi. Šīs visas nianses caurvij ansambļa kopumā sešpadsmit instrumentālās līnijas, kas alegoriski salīdzināmas ar cilvēka ķermeņa komplekso uzbūvi, vienlaikus un ārpus sinhronitātes pastāvot elpošanai, sirdspukstiem, acu kustībām, asinsritei...”