Tiešraidē no Lielās ģildes - somu mūzikas vakars ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Tarmo Peltokoski programmā iekļāvis klasiķa Žana Sibēliusa svītu "Lemminkeinens" un mūslaiku somu diriģenta un komponista Esas Pekas Salonena Vijoļkoncertu, kurā soliste bija jaunā somu vijolniece Tami Pohjola.

Svītu "Lemminkeinens" jeb "Četras leģendas no Kalevalas" veido četras simfoniskās poēmas, un tā vēsta par nacionālā eposa varoni Lemminkeinenu, viņa plāniem mirušo zemē Tuonelā un atgriešanos starp dzīvajiem. Svītas daļu izkārtojums radniecīgs simfonijas žanra dramaturģijai, taču atšķirībā no simfonijas, svītas daļas iespējams atskaņot arī atsevišķi – īpaši iemīļota ir otrā daļa – simfoniskā poēma "Tuonelas gulbis".

Koncertā tika atskaņots arī mūsdienu ievērojamā somu diriģenta, Sanfrancisko simfoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja un komponista Esas Pekas Salonena Vijoļkoncerts. Opuss tapis 2009. gadā. Salonens to komponējis, noslēdzot darba gaitas Losandželosas filharmonijas orķestrī. Tarmo Peltkoski par šo opusu:

"Šis ir ļoti stilīgs un ļoti labi uzrakstīts darbs. Būdams izcils diriģents, Salonens ļoti labi zina, kā darbojas orķestris, kā rakstīt orķestrim, kas der un kas nestrādā.

Ļoti labi uzrakstīts, izklausās ārkārtīgi kompleksi, bet patiesībā spēlēt nav nemaz tik sarežģīti. Vijoles solo partija, protams, ir ārkārtīgi virtuoza un prasīga, mūsu soliste vijolniece Tami Pohjola spēlē brīnišķīgi. Bet kaut kā varam just, ka šī mūzika rakstīta, lai to diriģētu tādā stilā, kā Mālers to juta. Jo viņš bija sava laika labākais diriģents. .. Šī ir ļoti eklektiska mūzika, te jūtamas dažādas ietekmes. Trešajā daļā ietverta bungu komplekta partija, simfoniskajā orķestrī tas varētu šķist nedaudz neierasti, taču esmu pārliecināts, ka skanēs ļoti interesanti un būs aizraujoši."

Vijoļkoncerta partitūras priekšvārdā lasāmi šādi autora vārdi: “Vijolkoncertu komponēju no 2008. gada jūnija līdz 2009. gada martam. Skaistas sakritības rezultātā iznēsāju to deviņus mēnešus gluži kā bērnu. Nolēmu koncerta četrās daļās aptvert visas izteiksmes, kuras vien varēju iedomāties: spilgtās un virtuozās, brutālās un agresīvās, meditatīvās un statiskās, nostalģiskās un rudenīgās. [Vijolniece] Leila Džozefoviča šajā procesā man bija fantastiska partnere. Viņa nepazīst robežas vai bailes, un viņa nemitīgi mudināja mani doties turp, kur es pats, iespējams, neuzdrošinātos doties. Tā rezultātā šis koncerts tikpat ļoti ataino viņu kā manu personīgo stāstu, tas ir sava veida kopsavilkums par manu kā mūziķa un cilvēka pieredzi, sasniedzot būtisko 50 gadu vecumu.

I daļa: Mirāža Sākumā dzirdam tikai vijoli, it kā mūzika jau kādu laiku būtu skanējusi. Virtuozo līniju vietumis papildina vieglas, zvaniem līdzīgas skaņas. Piepeši — maksimāls pietuvinājums: vijoles atvērtās stīgas turpina rezonēt, bet pastiprināti; vieglo rotaļīgumu ir nomainījusi galēji pietuvināta stīgu spēle čellu un kontrabasu izpildījumā; skanējums ir tumšs un rezonējošs. Fokuss attālinās un pēc brīža atkal pietuvinās. Trešais tuvplāns pāriet rečitatīvā.

Solo vijole spēlē greznu melodisku līniju, kas kulminējās neaptverami virpuļojošā mūzikā. Pašās beigās es vēlreiz attālinos, šoreiz izplēnot gaisā. Vijole tāpat. Visbeidzot daļa noslēdzas ar skaņu “re”, kam seko...

II daļa: Pulss I Viss ir rāms, statisks. Iztēlojos klusu istabu: dzirdama ir tikai gultā blakus cieši iemigušā cilvēka sirdspuksti. Nevarat aizmigt, bet arī trauksmi nejūtat, prātā klejo tikai dažas maigas, izkliedētas domas. Galu galā caur aizkariem iemirdzas pirmie saules stari, kurus šeit ataino flautas.

III daļa: Pulss II Pulss vairs nav sirdspuksti. Mūzika ir neparasta un urbāna, ievērojami sliecoties popkultūras virzienā, ievijot arī (sintētisko) folkmūziku. Vijole tiek novesta līdz tās galējām fiziskajām robežām. Tas viss ļoti atgādina Kaliforniju. Lai dzīvo vārda brīvība! Un paldies jums!

IV daļa: Atvadas Šīs nav atvadas no kā konkrēta. Drīzāk dabas pamatnorises, kad kaut kas beidzas un no vecā dzimst kas jauns. Protams, šajā darbā ir ievērojams nostalģijas elements, un dažbrīd orķestris dzirdams gandrīz vētrainos uzplaiksnījumos, taču es centos izgaismot harmoniju no iekšienes. Ne ar grandioziem žestiem, bet ar gaismu.

Kad biju uzrakstījis pašu pēdējo skaņdarba akordu, jutos apjucis: kāpēc tas pilnībā atšķiras no pārējām harmonijām skaņdarbā? Tā, it kā tas piederētu citam opusam. Tagad, šķiet, esmu guvis atbildi. Šis akords ir kā jauna sākums.”

Lai arī gados jauna, vijolniece TAMI POHJOLA jau ir triumfējusi starp¬tautiskos un valsts līmeņa konkursos un koncertējusi visā Eiropā. Ieguvusi pirmo vietu Dinu Lipati Starptautiskajā vijolnieku konkursā 2019. gadā un Kuopio vijol¬nieku konkursā 2015. gadā. Uzvarējusi Igaunijas Starptautiskajā jauno mūziķu konkursā 2009. gadā, kā arī ieguvusi otro vietu Juhani Heinonena vijolnieku konkursā Jiveskilē: 2009. gadā junioru kategorijā, bet 2012. gadā — vecāko mākslinieku grupā.

Tami Pohjola pievērsusies vijolspēlei trīs gadu vecumā, studējusi Espo Mūzikas institūtā pie Gražinas Žeraņskas-Gebertes un pēc tam Sibēliusa akadēmijā pie Rēkas Silvai. Mācības turpinājusi Minhenes Mūzikas un teātra augstskolā pie Mi-kjunas Lī un pašlaik studē Valē Mūzikas augstskolā Sjonā pie Žanīnes Jansenas. Pohjola spēlē 1754. gada Gvadanjīni vijoli, ko tai atvēlējis Somijas Kultūras fonds.

Tiešraidi vadīja Anna Marta Burve. Starpbrīdī - sarunas ar diriģentu Tarmo Peltokoski un Tami Pohjolu, kā arī Esu Peku Salonenu, kurš bija ieradies Rīgā, lai klātienē noklausītos sava Vijoļkoncerta atskaņojumu.