Tiešraidē no Lielās ģildes - Hjong-Ki Džū (Hyung-ki Joo, klavieres), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Tarmo Peltokoski programmā "LNSO, Mālera Piektā un Paganīni", kur izskan Sergeja Rahmaņinova Rapsodija par Paganīni tēmu, Vitolda Lutoslavska Variācijas par Paganīni tēmu divām klavierēm un Gustava Mālera Piektā simfonija.

Tiešraidi vadīja Inta Pīrāga, starpbrīdī piedāvājot fragmentu no Annas Martas Burves sarunas ar Tarmo Peltokoski, kā arī izvaicājot koncerta klausītājas Ievu Rozentāli un Ivetu Grundi.

Tarmo Peltokoski par mūzikas izvēli šim koncertam: Es Māleram jūtos ļoti pietuvināti. Gadiem ilgi esmu intensīvi pētījis viņa mūziku, lasījis par viņu pašu un esmu pilnīgi apsēsts ar viņa mūziku. Man liekas, no 16 līdz 20 gadu vecumam es galvenokārt klausījos tikai Māleru. Esmu izstudējis visas viņa simfonijas, īpaši pandēmijas laikā pirms četriem gadiem. 

Šī ir mana pirmā Piektā simfonija, t. i., diriģēšu šo simfoniju pirmo reizi. Un tā ir Mālera otrā izteikti instrumentālā simfonija.

Arī pirmā bija instrumentāla, bet tajās viņš citēja pazīstamu dziesmu melodijas. Piektā simfonija ir visabstraktākā – tā ir absolūta mūzika un nekas cits, cita asociācija ārpus mūzikas šeit neveidojas. Tiesa, pirmās daļas sākumā dzirdam trompetes fanfaras, kuras skan arī Ceturtās simfonijas pirmajā daļā. Nezinu, ko viņš ar to ir gribējis pateikt, taču tas ir sava veida tradicionāls bēthovenisks ceļojums no tumsas uz gaismu. Bet tā ir arī vienīgā tradicionālā šīs simfonijas pazīme. Simfonijas piecas daļas ir savietotas simetriski, spoguļveidā – pirmā daļa ir kopā ar otro, ceturtā – ar piekto. Šajās daļās ir viens un tas pats motīviskais materiāls, bet katrā daļā šī motīva raksturs izmainās, transformējas. Un pa vidu ir trešā daļa – Lielais skerco – visgarākais skerco, ko viņš jelkad uzrakstījis. Katra simfonijas daļa ir citā tonalitātē un viņš izmanto t. s. "progresējošo tonalitāti". Pirmā daļa ir sēru gājiens dodiēzminorā, savukārt pēdējā, piektā – spožuma iemiesojums remažorā. (..)

Rahmaņinova Rapsodija ir 24 variācijas par slaveno tēmu, ko variējuši daudzi citi komponisti. Rapsodija... tā nav simfonija. Un tas nav arī koncerts, jo koncertam ir konvenciāla, noteikta struktūra.

Bet rapsodija – tā ir viendaļīga. Jā, tai ir posmi, ir pat viens lēnais posms, kurā ietilpst trīs variācijas, no kurām viena – slavenā 18. variācija. Starp citu Rahmaņinovs smīkņājis, ka šo daļu uzrakstījis savam izdevējam. Es šobrīd analizēju šo skaņdarbu, lai atrastu tam struktūru, bet patiesībā domāju, ka to nevajag darīt. (..)

Es domāju, ka Mālera Piekto vai jebkuru citu Mālera simfoniju nedrīkst savietot ar kaut ko īpaši smagu. Uzskatu, ka Paganīni Rapsodija ir salīdzinoši viegls skaņdarbs tādā nozīmē, ka pirms Mālera Piektās simfonijas pavisam noteikti nebūtu gudri spēlēt (pasmaida) Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu. Tas būtu vienkārši drausmīgi! Tai ir jābūt vieglai uzkodai pirms lielā steika gabala!"

Koncerta programmā:

SERGEJS RAHMAŅINOVS (1873–1943) Rapsodija par Paganīni tēmu op. 43 klavierēm un simfoniskajam orķestrim (1934)

GUSTAVS MĀLERS (1860–1911) Piektā simfonija (1901–1902)

I. Trauermarsch. In gemessenem Schritt. Streng. Wie ein Kondukt | Sēru maršs.
Noteiktajā tempā. Stingri. Kā bēru procesijā
II. Stürmisch bewegt. Mit größter Vehemenz | Vētraini, ar milzīgu dedzību
III. Scherzo. Kräftig, nicht zu schnell | Skerco. Spēcīgi, ne pārāk ātri
IV. Adagietto. Sehr langsam | Adadžeto. Ļoti lēni
V. Rondo-Finale. Allegro — Allegro giocoso. Frisch | Rondo-fināls. Allegro — Allegro giocoso. Svaigi

Vitolda Lutoslavska Variācijas par Paganīni tēmu divām klavierēm, kas izskanēja pirmās daļas noslēgumā, pēc mūziķu lūguma netiek arhivētas.

HJONG-KI DŽŪ sāka mācīties klavierspēli astoņu gadu un trīs mēnešu vecumā, divus gadus vēlāk uzsākot mācības Jehūdi Menuhina mūzikas skolā Londonā. Tur viņš atklāja, ka atrodas starp ģēnijiem
un brīnumbērniem, un bija pārliecināts, ka viņu no skolas izslēgs. Skola viņu neizslēdza, bet klasesbiedrs Aleksejs Igudesmans to tik un tā mēģināja, viņu iekaustot. Lai cik grūti būtu bijuši
šie septiņi gadi skolā, tie tikai vairoja Hjong-Ki Džū mīlestību pret mūziku, un kādu laiku pēc absolvēšanas pats Jehudi Menuhins viņu izvēlējās par solistu savā astoņdesmitās dzimšanas dienas koncertā Londonas Bārbikana zālē.
Hjong-Ki Džū ir skolojuši Nina Svetlanova, Berils Kingtons, Pīters Noriss, Seta Tanjela, Irina Zarickaja,
Vlado Perlemuters, Oļegs Maizenbergs, Ričards Guds un Ferencs Radošs. Viņš ir bezgalīgi pateicīgs saviem skolotājiem par veltīto laiku, labvēlību un dalīšanos ar zināšanām.