Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar diriģentu Andri Pogu februāra beigās dosies koncertturnejā uz Franciju, lai uzstātos Eksanprovansā, Mecā un Parīzē. 10. februāra koncertā Lielajā ģildē izskanēja daļa no tūres muzikālās programmas - Sergeja Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts, mūzika no Sergeja Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta” un Pētera Vaska Musica serena. Solists - Aleksandrs Malofejevs, kurš starptautiskās uzmanības lokā nonāca 13 gadu vecumā pēc uzvaras Starptautiskajā Čaikovska jauno mūziķu konkursā 2014. gadā.

Tiešraides starpbrīdī Ilga Auguste piedāvā sarunas ar diriģentu Andri Pogu par to, kāpēc Francijas koncertu organizētāji ir likuši tik lielu uzsvaru tieši uz krievu klasisko mūziku, kādas bijušas Francijas koncertzāļu īpašās vēlmes un kā panākt svaigu skatu uz labi pazīstamu mūziku, kā arī pianistu Aleksandru Malofejevu.

Ilga Auguste: Debijas koncertā Rīgā atskaņojat Sergeja Rahmaņinova Otro klavierkoncertu. Vai jūsu repertuārā ir visi Rahmaņinova klavierkoncerti? Pagājušoruden Kanādā esat spēlējis arī Trešo!

Aleksandrs Malofejevs: Jā, Trešo klavierkoncertu esmu spēlējis daudz, un nesen arī Pirmais ir ienācis manā repertuārā, bet ar Ceturto, diemžēl, ir sarežģītāk, gan jau vēl būs iespēja. Un ļoti nozīmīgu lomu manā repertuārā spēlē arī Rapsodija Paganīni stilā.

Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts, protams, ir brīnišķīgs skaņdarbs, par spīti savai popularitātei. Šīs mūzikas galvenā vērtība, manuprāt, ir tā, ka šis koncerts ir uzrakstīts tik saprotami gan pašiem mūziķiem, gan arī klausītājiem, ka atliek tikai ļauties šai Rahmaņinova radītajai skaņu straumei un baudīt šo mūziku kopā ar visiem zālē sēdošajiem.

Vai atceraties savu pirmo uzstāšanos ar šo koncertu?

Lai cik tas dīvaini nešķistu, tas notika Austrālijā! Kopā ar Brisbenas simfonisko orķestri. Un tieši šai koncertturnejai Rahmaņinova Otro es arī iiemācījos. Tolaik man bija tikai 15 gadu. Bet pēc tam, protams, šis koncerts kļuva par visvairāk spēlēto no visiem, kas ir manā repertuārā. Pirmajai tikšanās reizei ar jaunu vietu un jaunu publiku šis koncerts piestāv kā neviens cits.

Aleksandr, esat vēl ļoti jauns, jums ir tikai 21 gads. Kas atklāja jūsu muzikālās dotības? Nevienam no vecākiem nav profesionālas saskarsmes ar mūziku – tētis ir inženieris, bet mamma - ārste.

Domāju, ka ģimenē to neatklāja neviens. Mana mamma gan mani, gan arī manu māsu un brāli aizveda uz mūzikas skolu, kas atradās netālu no mūsu mājām, papildus matemātikai, angļu, vācu valodai un visiem pārējiem priekšmetiem, lai klavieres, kas bija mājās, nestāvētu dīkā. Un man ļoti paveicās ar skolotāju, pie kuras es nokļuvu šajā mazajā, Osipova vārdā nosauktajā mūzikas skolā Maskavā. Tā bija Jeļena Berjozkina. Pārgāju uz Gņesinu mūzikas skolu, vēlāk iestājos Maskavas konservatorijā pie Sergeja Dorenska. Tagad es dzīvoju Berlīnē, bet Maskavas pianisma skola kopumā un Rahmaņinovs, kura klātbūtne bija sajūtama Maskavas konservatorijā, uz mani atstājuši ļoti lielu iespaidu.

Jūs esat 17 pianistu konkursu laureāts. Tas ir ļoti, ļoti daudz. Domājat turpināt piedalīties konkursos vai arī tas jums vairs nav vajadzīgs, jo starptautisku koncertplatformu jau esat ieguvis?

Patiesību sakot, nekad neesmu skaitījis savus konkursus. Pēdējais, kurā piedalījos, laikam bija pirms 4 vai 5 gadiem. Tad, kad  vēl studē mūziku, tas ir visloģiskākais, kaut arī ne patīkamākais ceļš, kā šo platformu koncertēšanai iegūt. Tagad man šī iespēja ir lielā apjomā.

Es varu uzstāties ar tādām soloprogrammām, kādas vēlos pats, nevis tādām, kas ierakstītas nolikumā. Tāpēc par konkursiem es tagad nedomāju un esmu laimīgs, ka man par tiem vairs nav jādomā.

Kādi bijuši spilgtākie iespaidi par pasaules koncertzālēm, kurās paspēts būt, un skolotājiem, kuri devuši gan mūzikas zināšanas, gan dzīves gudrības?

Savos solokoncertos parasti cenšos radīt kaut kādu savu atmosfēru, tādu kā savu mākslas kupolu, tāpēc koncertzāļu dažādību, skatuvju atšķirības ne pārāk manu. Bet cilvēki – jā! Diriģenti, pirmā satikšanās viens pret vienu, bez orķestra, kad dalāties katrs ar savām idejām, tas ļoti ietekmē kopējo interpretāciju. Jo ir tādas tikšanās, kā, piemēram, kad spēlēju Rahmaņinova klavierkoncertu ar Rikardo Šaijī vai ar Maiklu Tīlsonu Tomasu. No viņu redzējuma tu sev allaž kaut ko it kā piesavinies, un, dodoties projām, tas apaug ar tik neaizmirstamiem iespaidiem, ka nedod pamatu garlaikoties, pat 100. reizi spēlējot Rahmaņinova Otro klavierkoncertu.

Kas šobrīd ir aktuāls jūsu koncertdarbībā?

Pēc Rīgas dodos uz Neapoli, uz Sankarlo teātri. Tur arī spēlēšu Rahmaņinova Otro klavierkoncertu, tāpat kā pirms Rīgas – Nantes pilsētā Francijā. Iecerēts daudz koncertu Amerikā  un Āzijā, toskait Ķīnā. Bet, ja godīgi, es izjūtu milzu prieku pēc šiem pusotriem Covid-19 pandēmijas gadiem. Tas bija diezgan smagi un bezcerīgi, tāpēc, kad ir iespēja redzēt kaut ko jaunu, tas ir jānovērtē.

Bet vai jums atliek laika arī kam citam? Ārpus mūzikas?

Nav tā, ka es ļoti gribētu kaut ko darīt ārpus mūzikas. Bet, kad atbraucu uz Berlīni, man ļoti patīk gatavot. Vai, piemēram, lidmašīnā lasīt. Bet vienalga,

mana pasaule riņķo ap mūziku. Un viss kas cits pieskaņojas mūzikai un koncertceļojumiem.Tas, patiesībā, ir diezgan pievilcīgi, kad tev, vienlaikus ir gan precīzs dzīves centrs, bet tajā pašā laikā arī plašs un daudzveidīgs.

Ko esat jaunu sev atklājis mūzikā?

Nemitīgi studēju daudz jaunas mūzikas. Nevaru teikt, ka daudz spēlēju avangardu, bet ir daudz mūzikas, kas jauna ir klausītājiem, bet ne mūzikas vēsturei. Nupat ir iemācījies Veinberga Ceturto. Un bijis pārsteigts, cik grandiozs darbs tas ir, un cik grandiozs pats komponists. Nepazīstams un varbūt pat nevienam nevajadzīgs. Un šādu komponistu ir daudz. Īstu briljantu. Nemitīgi atrodos kādos meklējumos. Taču mīlu atklāt mūziku arī kopā ar saviem klausītājiem.

Ko jūs vēlētos gribētu pateikt mūsu radioklausītājiem?

Es ceru, ka mana pazīšanās ar Latvijas publiku ir tikai sākums garam savstarpējās draudzības ceļam, un Rahmaņinovs kļūs par mūsu attiecību pirmo aizmetni.