Tiešraidē no Ļubļanas 60. gadskārtu svinam Eiroradio džeza orķestrim jeb Euroradio Jazz Orchestra, kurā šobrīd muzicē latviešu pianists Matīss Žilinskis.     

Skan Matjaža Mikuletiča (Matjaž Mikuletič) kompozīcijas Line out, Quintensive, Time zone, Almost annoying,Is annoying, Line in, Hollotecture, Spectrum, Go strong not wrong, That's the time, My way looks like highway, A timeless pulse. Pie diriģenta pults – pats autors.

Pirms tiešraides – mūsu Eiroradio projektu koordinatores Zanes Prēdeles saruna ar pašu Matīsu Žilinski.

Zane Prēdele: Visi ir gatavi šim lielajam džeza notikumam, un arī mēs Latvijā ļoti gaidām šo tiešraidi. Pastāstiet par šo projektu, jo mēs zinām, ka Eiroradio džeza orķestris šoreiz atzīmēs 60. gadskārtu, un varbūt tā nav sagadīšanās, ka tā notiek Ļubļanā. Kā tas jums izskatās? 

Matīss Žilinskis: Daudz par šī projekta vēsturi nezinu. Un, tā kā neesmu orķestrī iesaistījies citās reizēs, nevaru arī salīdzināt, bet katrā ziņā man liekas, ka šī uzņemšana un gatavošanās šeit ir ļoti augstā līmenī un viss ir pārdomāts ļoti labi. Gaidu nepacietīgi koncertu, jo man liekas, ka arī tas būs ļoti nostrādāts no visām pusēm. Sajūta tiešām ir tāda, ka šis projekts ir tāda kā Eiropas valstu apvienošanās. Ir tiešām laba gaisotne. 

Man arī atmiņā ataust 2018. gads, kad mēs Rīgā uzņēmām šo džeza orķestri, un tas arī bija ļoti svinīgs notikums mums šeit, Rīgā. Tā ir internacionāla vide, kas veido jaunus kontaktus un pazīšanās. Zinu, ka jūs orķestrī esat 15 mūziķi, turklāt pārstāvētas ir gandrīz visas Skandināvijas valstis. 

Jā, ļoti daudz. Ritma grupa ir šāda: ģitārists ir no Lietuvas, es – pie klavierēm, bet bundzinieks ir no Somijas. Tātad esam no vienas puses. Fantastiski pārstāvētas daudzas valstis, visi ir profesionāli mūziķi, tiešām – katram ir unikāls tonis un savs skanējums. 

Atceros pirmo brīdi, kad atvērām notis, pirmoreiz spēlējām un dzirdējām kopskaņu – viss jau skanēja uzreiz! Mums bija daudz laika gatavot šo programmu, tāpēc koncerts noteikti būs tiešām iespaidīgs šogad. 

Jūsu orķestra vadītājs Matjažs Mikuletičs ir gan trombonists, gan aranžētājs, gan diriģents un komponists. 

Jā, jā, turklāt viņš ir arī fantastisks cilvēks, kurš man ļoti atgādina Latvijas Radio bigbenda mūziķus – nedaudz Kārli Vanagu un Dāvi Jurku; viņš pats muzicējis Slovēnijas Radio orķestrī, tāpēc viņam ir visas šīs iestrādes, viņš prot gaumīgi pajokot, valda ļoti nopietna darba atmosfēra, ļoti gudri komentāri – mazi, bet izsmalcināti, ja tā var teikt, un viņš mūs tiešām vada cauri šiem skaņdarbiem, kuri ir ļoti dažādi. Tieši vakar ar viņu runāju – viņš šim koncertam gribējis uzrakstīt pavisam jaunu programmu, bet tad esot saslimis un tāpēc uzrakstījis tikai pusi. Ir kādi septiņi jauni darbi, kas tiks pirmatskaņoti,  bet pārējie jau bijuši atskaņoti kaut kad citreiz. Man ir interesanti, jo viņš nav rakstījis klavieru partiju parastajām klavierēm, bet gan elektriskajām klavierēm, tāpēc šur tur jāizmanto arī sintezators. Man tas nav tas ierastākais veids, kā spēlēt. 

Kā solists esat norādīts gan sākuma skaņdarbam, gan noslēdzošajiem, gan arī pa vidu. Tā ka darba ir krietni daudz? 

Vakar ar diriģentu smējāmies – klavierēm ir tik daudz solo, un viņš man saka – tu tur klusi sēdi, un neko nesaki. Bet tiešām – viņš, rakstot un aranžējot, klavierēm iedevis ļoti daudz mirkļu, kur paspīdēt. (..) Vienīgās, kuras nav – tādas lēnās balādes, kur parasti pianisti var izspēlēties.