Koncerts "Alpu simfonija. LNSO, Tarmo Peltokoski un Štrauss" Latgales vēstniecībā GORS

I daļa

Kaija SĀRIAHO | Kaija SAARIAHO (1952–2023)
Laterna magica (2008)
Pirmatskaņojums 2009. gada 28. augustā Berlīnes filharmonijā / "Berlīnes filharmoniķi", diriģents Saimons Retls

II daļa

Rihards ŠTRAUSS | Richard STRAUSS (1864–1949)
"Alpu simfonija" op. 64 (1915)
Pirmatskaņojums 1915. gada 28. oktobrī Berlīnē / Drēzdenes galma kapela autora vadībā

            I. "Nakts"
            II. "Saullēkts"
            III. "Kāpiens"
            IV. "Ieiešana mežā"
            V. "Ceļš gar strautu"
            VI. "Pie ūdenskrituma"
            VII. "Parādība"
            VIII. "Ziedošās pļavās"
            IX. "Alpu ganībās"
            X. "Maldīšanās cauri biezoknim un brikšņiem"
            XI. "Pie ledāja"
            XII. "Bīstams mirklis"
            XIII. "Virsotnē"
            XIV. "Vīzija"
            XV. "Kāpj migla"
            XVI. "Saule pamazām apēnojas"
            XVII. "Elēģija"
            XVIII. "Klusums pirms vētras"
            XIX. "Pērkona negaiss un lejupkāpiens"
            XX. "Saulriets"
            XXI. "Izskaņa"
            XXIII. "Nakts"

Sāriaho

Žurnāla "Mūzikas Saule" 2023. gada otrajā laidienā komponists Aleksandrs Avramecs raksta: "Kaijai Sāriaho piemita apbrīnojama spēja ar savu mūziku likt klausītājam sajust kaut ko vairāk par viegli paredzamo, vairāk par acīmredzamo un ierasto. Viņas mūzika ieņem vietu ārpus ikdienas un tās emociju paletes. Sāriaho mūzikas valodā līdzās delikātai faktūrai raksturīgi rafinētu tembru meklējumi un savdabīga harmonija. Sāriaho iesaldē laikā vēlīnā romantisma estētikai radniecīgu akordiku un bagātina ar ietekmi no spektrālisma. Ar līdzīgi neparastu pieeju viņa izmanto mūzikas faktūrā ieausto elektroniku. Tā visbiežāk parādās liegā, atmosfēriskā un poētiskā skanējumā, kas ir tālu no tipiskās avangarda elektroniskās mūzikas. Laikmeta kontekstā unikāli skan arī viņas melodika, kas apvieno dekorativitāti ar arhaisku dziedājumu kolorītu.

Sāriaho mīlēja franču valodu. Tā arī izmantota gandrīz visos viņas vokālajos darbos, un mūzikai tas piešķir papildu tēlainības slāni. Francijā Sāriaho pavadīja lielāko daļu sava mūža, kopš ierašanās Parīzē 1982. gadā, lai leģendārajā IRCAM centrā nodotos elektroniskās mūzikas pētniecībai. Tur viņa iepazinās ar skaņu inženieri un komponistu Žanu Batistu Barjēru, kas kļuva par viņas vīru un turpmāko tehnisko asistentu skaņdarbos ar elektroniku. Viņu dēls Aleksis arī kļuva par savas mātes radošo partneri un bija viens no diviem libretistiem Kaijas pēdējai operai Innocence (“Nevainība”), kas vēsta par sekām, ko skolas apšaude atstāj izdzīvotājos un viņu radiniekos. Šis un daudzi citi skaņdarbi tika atskaņoti pagājušajā rudenī Sāriaho septiņdesmitajai jubilejai veltītajos koncertos, ko komponiste, lai gan jau smagi slima, vēl paspēja piedzīvot."

Kaija Sāriaho par šīvakara programmā iekļauto skaņdarbu saka: "Laterna Magica ("Burvju laterna") atsaucas uz tāda paša nosaukuma autobiogrāfiju, ko sarakstījis kinorežisors Ingmars Bergmans. Šī grāmata piesaistīja manu uzmanību pēc daudziem gadiem, kad 2007. gada rudenī kārtoju savus grāmatplauktus.

Lasot šo grāmatu, sāku uztvert dažādu muzikālo motīvu variācijas dažādos tempos kā vienu no pamatidejām topošajā orķestra skaņdarbā. To simbolizēja Laterna magica — pirmā ierīce, kas radīja kustīga attēla ilūziju: jo ātrāk tiek griezts rokturis, jo atsevišķie attēli izzūd, un acs uztver nepārtrauktu kustību. Dažādie tempi izceļ dažādus parametrus: salīdzinoši ātrā tempā ritmiskā nepārtrauktība tiek pastiprināta, savukārt smalkām toņu niansēm nepieciešams vairāk laika un telpas, lai ausis spētu uztvert šīs nianses un novērtēt tās.

Strādājot ar tempiem, skaņdarba identitātē nozīmīgu vietu ieņēma dažādi ritmi ar atšķirīgu raksturu: kvēls dejas ritms, kas iedvesmots no flamenko, mainīgs, asimetrisks ritms, kas veidojas no runas, un pakāpeniski paātrinošs ostinato, kas galu galā zaudē savu ritmisko raksturu un pārvēršas faktūrā.

Pretstatā tam parādījās mūzika bez skaidra ritma vai pulsa. Šo materiālu raksturo izteikti krāsainas plaknes un gaisīgas tekstūras, piemēram, sešu mežragu vienotā krāsa, kas sadala orķestra frāzes. Šī mežragu izmantošana atsaucas uz Bergmana filmu "Čuksti un kliedzieni", kurā ainas bieži pāriet caur vienkāršiem sarkanas krāsas laukumiem.

Lasot autobiogrāfiju, mani aizkustināja arī tas, kā Bergmans apraksta dažādus gaismas veidus, ko viņa iecienītais operators Svens Nīkvists spēja iemūžināt ar kameru. (..) Šis fragments skan šādi: "maiga, bīstama, sapņaina, dzīva, mirusi, skaidra, miglaina, karsta, spēcīga, kaila, pēkšņa, tumša, pavasarīga, caururbjoša, nospiedoša, tieša, slīpa, jutekliska, pārņemoša, ierobežojoša, indīga, nomierinoša, spoža gaisma. Gaisma."

Štrauss

Riharda Štrausa "Alpu simfonija" ir viņa beidzamā simfoniskā poēma, un var uzskatīt, ka šī žanra iespējas komponista izpratnē līdz ar to ir izsmeltas. Štrausa simfonisko poēmu daudzgadu cikls visādā ziņā tiek noslēgts cienīgi un majestātiski – "Alpu simfonija" ir kinematogrāfiski spožs, simfoniskā orķestra iespējas spēcīgi un daudzveidīgi demonstrējošs opuss.

To varam baudīt vairākos slāņos. Acīmredzams ir ilustratīvais slānis, kur tiek rādīts gājējs nakts tumsā pirms kāpiena, saullēkts, strauts, ūdenskritums, ziedošas pļavas, šļūdonis, triumfa mirklis kalna virsotnē, miers pirms negaisa, grandiozs pērkons, saulriets un atkal nakstmiers kā poēmas sākumā. Divi slēptāki slāņi saistās gan ar Štrausa apbrīnotā Nīčes tekstiem par cilvēka visvarenību un kristietības galu, gan, kā stāsta, arī ar vācu mākslinieka Karla Štaufera-Berna traģisko likteni – bezcerīgu mīlestību uz savu precēto mecenāti un pašnāvību izpostītas mīlas negantās mokās.

1911. gada maijā Rihards Štrauss uzzina par kādreizējā drauga, kolēģa, konkurenta Gustava Mālera nāvi un nolemj, ka savu topošo simfonisko poēmu sauks "Antikrists". Dienasgrāmatā Štrauss ieraksta, ka, viņaprāt, tikai atsvabināšanās no kristietības dos vācu tautai jaunu, spēcīgu enerģiju. Un turpat tālāk, Nīčes darba "Antikrists" iedvesmots, komponists paziņo, ka viņa izpratnē pareizais ceļš būtu "cilvēka garīgā attīrīšanās paša spēkiem, atbrīvošanās caur darbu, mūžīgās dabas brīnišķīguma pielūgšana". Simpātiskā polifonijā ar šo atziņu ir, visticamāk, ironiski domātais Štrausa slavenais teiciens — viņš gribētu komponēt šo simfonisko poēmu tikpat viegli, "kā [Alpu] govs dod pienu".

Štrausa daiļrades paraugi visu mūžu bija Mocarts un Bēthovens. Blakusminot, šie ir vienīgie komponisti, kuru darbus Štrauss ieskaņoja kā diriģents, protams, ja neskaita paša mūziku. Štrauss pirmais ierakstīja Mocarta trīs pēdējās simfonijas kā vienotu veselumu, un savā laikā ievērību guva arī viņa diriģētā Bēthovena Piektā un Septītā simfonija. Apbrīnā uzlūkodams savu priekšgājēju Bēthovenu, Štrauss mēdza uzskatīt sevi par viņa sekotāju, aizto mēdza aizņemties kādus muzikālus motīvus. Viens no iecienītākajiem Štrausam bija Bēthovena Piektās simfonijas fināla punktētais motīvs, ko Štrausa daiļrades pētnieka saklausa "Alpu simfonijas" augšupkāpiena motīvā. Interesanti, ka, būdams aktīvs savu skaņdarbu atskaņotājs un ieskaņotājs, Štrauss savā diskogrāfijā "Alpu simfonijai" iet ar līkumu.

"Alpu simfoniju" Rihards Štrauss "ar pateicību" veltīja grāfam Nikolausam Zēbaham (Seebach, 1854–1930), kurš bija ilggadējs Saksijas Karaliskās mūzikas kapelas ģenerāldirektors un Drēzdenes Galma teātra (Semperoper) intendants, un Drēzdenes Karaliskajai kapelai.