"Tas ir ārkārtīgi sirsnīgi un vienlaikus pagodinoši – tikt dēvētai par ērģeļu krustmāti, jo zināmā mērā visā tajā procesā, pirms instruments tiek pirmoreiz ieskandināts plašākai publikai, es tā arī jūtos. Un uztveru to kā lielu atbildību, jo zinu, ka pie šī instrumenta nāks un spēlēs vairākas desmitgades, varbūt pat simtgades – nekad to nevar zināt: viss atkarīgs no instrumenta kvalitātes un mūziķu vēlmes nākt un spēlēt," intervijā Intai Pīrāgai atzīst pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna, kura 27. jūlija vakarā kāpj uz Ventspils koncertzāles "Latvija" skatuves, lai piedalītos koncertzāles piecu gadu jubilejas koncertā.

Šajā vakarā Iveta Apkalna sēdīsies pie Klais firmas ērģelēm, iesaistoties Ērika Ešenvalda triju opusu atskaņojumā: skaņdarbā Voice of the Ocean ("Okeāna balss") Ivetas spēlētās ērģeles skanēs kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā, opusā O Salutaris Hostia — kopā ar Rūtas Pāvulēnas soprānu, Renāra Lāča saksofonu un Ventspils kultūras centra sieviešu kori "Venda", bet skaņdarbā "Debess litānijā", kas noslēgs koncertu — kopā Liepājas Simfonisko orķestri, pianista Reiņa Zariņa klavierspēli, "Kurzemes filharmonijas" jaukto kori "Venstpils", Ventspils kultūras centra sieviešu kori "Venda" un Latvijas Radio kori diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā.

Inta Pīrāga: Ventspils koncertzāle visās savās afišās un arī visās preses relīzēs ir nosaukusi tevi par koncertzāles ērģeļu krustmāti. Un kā nu ne: tu taču esi stāvējusi klāt pie šī instrumenta izvēles, iekārtošanas, ieskandināšanas: burtiski tajā pašā brīdī, kad uzzinājām, ka Ventspilī būs koncertzāle, sākās arī darbs pie ērģeļu būvēšanas. Vai instrumenti, pie kuriem esi stāvējusi klāt jau no pašas pirmās dienas, tavas sirds stūrītī ieņem īpašu vietu?

Iveta Apkalna: Nu, ir jau tā, ir... Tas ir ārkārtīgi sirsnīgi un vienlaikus pagodinoši – tikt dēvētai par ērģeļu krustmāti, jo zināmā mērā visā tajā procesā, pirms instruments tiek pirmoreiz ieskandināts plašākai publikai, es tā arī jūtos. Un uztveru to kā lielu atbildību, jo zinu, ka pie šī instrumenta nāks un spēlēs vairākas desmitgades, varbūt pat simtgades – nekad to nevar zināt: viss atkarīgs no instrumenta kvalitātes un mūziķu vēlmes nākt un spēlēt.

Šādu instrumentu jeb krustbērnu man jau ir vairāki – un tie patiešām ir tādi, pie kuriem es ļoti labprāt atgriežos. Varbūt ne vienmēr tik bieži, cik vēlētos, bet tad, kad atgriežos, man ir ļoti spilgtas atmiņas, kā tas viss tapa. Tas droši vien ir tāpat kā ģimenē, kad mamma, būdama klāt sava bērna skolas izlaidumā, atceras, kāda bija pirmā diena, kad viņa to bērniņu savās rokās turēja...

Arī es esmu mamma, un arī es, bērniem augot (un šobrīd viņi jau ir tīņu vecumā!), arvien  biežāk atceros, kā tas viss sākās. Un tāpat man ir arī ar ērģelēm…

Ventspils ērģeles ļoti lielā mērā man saistās arī ar to, kā dzima, tapa, auga un kāda nozīmība bija ērģelēm Elbas filharmonijā Hamburgā. Arī tur ērģeles tika atklātas vienlaikus ar koncertzāli, kas, starp citu, nav tik pašsaprotami. 

Ērģeles tika radītas vēl tad, kad koncertzāles pirmais ķieģelis varbūt vēl nebija pat ielikts... Jo tas prasa laiku. Ērģelēm tika meklēts cilvēks, kurš būtu to mākslinieciskais rosinātājs, ērģeļu muzikālā seja. Tas bija ļoti svarīgi – vismaz Hamburgas gadījumā un tā tas izrādījās arī Ventspils gadījumā – jau tāpēc vien, lai cilvēki ērģeļu esamību un to nozīmību izprastu jau pašā sākumā. Jo bieži vien viss koncentrējas ap pašas ēkas būvniecību, celtniecību, atklāšanu, un tad seko piebilde – jā, mums ir arī ērģeles.

Gan Hamburgas, gan arī Ventspils ērģeles darinājuši vieni un tie paši meistari – nevis tikai viena un tā pati ērģeļbūves firma, bet tieši tie paši cilvēki! Un es izjūtu šo saikni!

Abos gadījumos redzu lielu atbildību, ārkārtīgi lielu rūpību, ļoti augstas raudzes rezultāta kvalitāti un arī ārkārtīgi lielu vēlmi un pazemību likt šīm ērģelēm kļūt par karalieni vai karali konkrētās koncertzāles akustikā un arī arhitektūras estētikā. Abas ērģeles ļoti labi iekļaujas konkrētajā telpā, veidojot skaistu vizuālu akcentu un arī akustiski to piepildot tieši tik daudz, cik tas nepieciešams. Šobrīd tik daudz runāju par šiem abiem instrumentiem viena iemesla dēļ – tie ir ne tikai vienu un to pašu roku darināti un apčubināti, bet abi būvēti arī ļoti neilgā laika posmā. Un tie ir mani pirmie divi lielie sadarbības projekti ar firmu Klais. Tagad varu tikai skatīties, priecāties un klausīties – pirksti jau burtiski niez skriet un spēlēt. Tas ir ļoti patīkami...

Un kā ar repertuāru, tieši domājot par Ventspils koncertzāles ērģelēm? Vai Ventspils instruments repertuāra ziņā ir universāls?

Jā, tas ir universāls, un tādam tam ir jābūt. Un te es

gribu oponēt daudziem viedokļiem, kādus šeit esmu dzirdējusi Latvijas ērģelnieku saimē – ka šis instruments paredzēts diezgan šauram repertuāra lokam un zināms repertuāra loks – piemēram, Baha mūzika un baroks, uz šī instrumenta nav atskaņojams. Tam es nepiekrītu. Vienkārši ir jāmeklē, un – atradīsi!

Jo šīs ērģeles piedāvā visu, un tieši tādām jābūt mūsdienīgām koncertērģelēm: tās nedrīkst ierobežot ērģelnieku repertuāra izvēlē, bet komponisti jārosina uz eksperimentiem, jaunām muzikālajām vadlīnijām, jaunai enerģijai un labā nozīmē pārsteigumiem. Un tas ir viens no maniem galvenajiem vadmotīviem, kad kopā ar kādu ērģeļbūves firmu sāku domāt un to rosināt konkrētam ērģeļbūves virzienam. Man pašai līdz šim Ventspilī nav bijis problēmu nevienā no mūzikas stiliem, sākot ar Johanu Sebastiānu Bahu un beidzot ar Ēriku Ešenvaldu un vēl jaunāku mūziku. Esmu spēlējusi tur visu laikmetu mūziku – gan franču, gan arī vācu romantismu, gan baroku, gan arī mūsdienu mūziku, kurai jo īpaši ļoti labi šīs ērģeles atsaucas.

Vairāk – audioierakstā.