Tiešraidē no koncertzāles "Cēsis" - skaists un iespaidīgs Ērika Ešenvalda mūzikas izvirdums: cauri gaismas upēm un prērijām, pa tālu ceļu līdz zvaigznēm un pasaules pirmatskaņojumam - "Vulkānu simfonijai".

Pāri Roberta Rubīna režijai, Renāra Vimbas veidotajiem video, Didža Jaunzema telpai un Mārtiņa Feldmaņa gaismām - mūzikas vēstījums, un tajā - flautiste Dita Krenberga, Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Māris Sirmais.

Ēriks Ešenvalds: "Renārs Vimba un Dainis Juraga pameta ideju, lai vēju un ūdeņu simfonijas pagaida un pēc "Ziemeļu gaismas" jeb "Ziemeļblāzmas simfonijas" metos karstākā stihijā. Kad sāku to pētīt, braucu arī uz Kembridžas bibliotēku. Biju pārsteigts, ka vulkānu izpausmju ir tik ļoti daudz! Gāzes un izgarojumi, termālie ūdeņi un pelnu mākoņi padsmit kilometru augstumā. Tā nav tikai eksplozija un lava!

Kad ieraudzīju šos mērogus, sapratu, ka savā "Vulkānu simfonijā" tam visam varu tikai knapi pieskarties.

Kad vēl izlasīju, ka pasaulē lielākā daļa vulkānu atrodas zem ūdens un virszemē – tikai maza daļa, sapratu, cik daudz tur neizpētīta. Un vēl – ja par ziemeļblāzmu ziemeļu tautām eksistē aptuveni tūkstoš atšķirīgu stāstu, ar vulkāniem saistītas neskaitāmas leģendas, mīti, ticējumi. Visām tautām, kas mīt pie vulkānu kājām, to stāstu ir milzīga amplitūda! Kā izvēlējos stāstus, kas ietverti simfonijā? No tiem, kurus sastapu ekspedīcijās uz Jaunzēlandi, Havaju salām, Amerikas Rietumkrasta kaskādes vulkāniem. Arī sarakstēs. Devos arī uz Rīgas augstskolām – vaicāju, vai nav kādi ārvalstu studenti no Meksikas un Čīles, kas varētu palīdzēt. Ekspedīcijās nebraucām filmēt vulkāniskās izpausmes, bet gan iedvesmoties.

Man kā komponistam jāsajūt zeme, tās apmērs, gaisa temperatūra un reljefs – tas viss iedvesmo, lai vulkānu simfoniju negleznotu ar Latvijā iztēlotām gleznām.

Stāsti bija ļoti spilgti, un stāstnieki pat teica priekšā, kā veidot simfonijas formu..."

---

Islande (Olina)

“Drīz parādīsies Bardurs” - tā mēdz teikt, ja ir paredzams, ka tuvojas Katlas izvirdums.
Teikā par Katlu stāstīts par zemnieci, kas piepratusi senas, stipras burvestības. Viņu sauca Katla. Aitu vīru tajās mājās sauca Bardurs. Reiz viņš nozaga Katlai burvju bikses. Par šo nodarījumu viņa noslīcināja Barduru sūkalu mucā. Ziema gāja uz beigām, sūkalu kļuva aizvien mazāk, Katla murmināja: "Drīz parādīsies Bardurs". Tad nāktu gaismā viņas ļaunais darbs. Katla paņēma savas bikses un skrēja uz ledāju. Pēc brīža sākās spēcīgs izvirdums, un radās ticējums, ka to izraisījis Katlas burvju spēks.

Indonēzija (Francesco)

Patlaban šķiet, ka dievi no augšas redz Bali dreifējam jūrā; Bali stāvoklis ir bīstams, tai draud katastrofa, dabas katastrofa.

Meksika (Javier Garcia)

Meksikā ir vulkāns Sitlaltepetls – tas ir Meksikas augstākais kalns. No vēstures zināms, ka olmeku laikmetā dzīvojusi kareivīga sieviete, vārdā Nauani. Viņai bijusi ērgliene, vārdā Orizava. Kādā no kariem Nauani zaudējusi dzīvību, un Orizavu pārņēmušas tādas skumjas, ka tā uzlidojusi augstu gaisā un tad metusies lejā, nositoties pret zemi. Tajā vietā parādījies liels un spēcīgs vulkāns, kurš laiku pa laikam izvirst. Vietējie mēdz kāpt vulkānā, lai pieminētu Nauani. Savukārt pati vieta ieguvusi Orizavas vārdu.

Gvatemala (Domeniks)

Kāds zemnieks aizgājis cirst kokus vulkāna nogāzē. Pienācis vīrs, kurš jautājis: “Ko tu dari?” “Es meklēju vulkāna bagātības,” zemnieks atbildējis. Abi brīdi parunājuši, bet tad likušies nosnaust diendusu zem koka. Pamodies, zemnieks atklājis, ka viņam līdzās uzradušās pasakainas bagātības.
Zemnieka ģimene viņu meklējusi. Atkal un atkal ģimenes locekļi saukuši viņa vārdu, taču pašu tā arī nav atraduši.
Tad vīrs, kurš bijis kopā ar zemnieku sacījis: “Ja gribi palikt vulkānā un iegūt šīs bagātības, tev jāziedo savas asinis.” Taču zemnieks liedzies un teicis: “Nē, es atgriezīšos pie ģimenes.”
Kad viņš pārnācis mājās no vulkāna, izrādījies, ka tur, kur reiz bijušas tikai nezāles, tagad aug kukurūza, bet viņa sieve precējusies ar citu un bērni izauguši lieli.
Viņam licies, ka uz vulkāna pavadījis tikai četras stundas, taču patiesībā pagājuši četrdesmit gadi.

Kamčatka (Marianna)

Bija laiks, kad Kamčatkā nebija ne kalnu, ne vulkānu. Līdzenumā mierā un saticībā dzīvoja varoņu cilts. Reiz tur parādījās skaista meitene. Visi varoņi viņā iemīlējās. Viņi sāka cīnīties cits ar citu, lai iekarotu meitenes sirdi. Veca šamaniete brīdināja varoņus, ka pārvērtīs viņus par kalniem, ja nebeigs kauties. Viņi neklausīja, un tāpēc visi pārvērtās par kalniem. Taču viņu sirdis aizvien vēl bija karstas, un viņu mīlestība izkausēja pat klintsbluķus, izplūzdama kā verdoša lava. Tā Kamčatkā radās vulkāni.

Meksika (Luiss)

Reiz Meksikas dienvidos kāds vīrs apstrādāja savu zemi. Piepeši viņš sajuta no zemes dzīlēm nākam versmīgu karstumu. Tad viņš ieraudzīja, kā zeme sāk milzt un drīz vien samilzums bija jau pāraudzis viņu. Nākamajā dienā piedzima Parikutina vulkāns. Veselu gadu cilvēki no tālienes noraudzījās, kā lava aprok visus ciematus ap vulkānu, līdz tikai baznīcu smailes vairs rēgojās laukā.

Latvija (Zane)

Sensenos laikos, kad ezeri vēl pa gaisu skrējuši sev vietu meklēt, Spāres ezers nolaidies līdzās lielam kalnam, uz kura bijusi grezna pils. Kas bijis, nebijis, taču kādu nakti pils nogrimusi. Kalna galā palikuši vien divi caurumi, pa kuriem dūmi kūpējuši. Ļaudis bariem skrējuši to skatīties – vieni metuši caurumā akmeņus, citi lējuši ūdeni, gribēdami to uguni apdzēst; vēl kādi citi nolaiduši lejā baltu zosi, kas vēlāk izpeldējusi ezerā ar apsvilušiem spārniem.

Japāna (Šino)

Gan dieviete Fudzi, gan dievs Jatsugatake ļoti lepojās ar savu augumu. Viņi pastāvīgi lielījās: “Es esmu Japānas augstākais kalns!” Tā viņi strīdējās ilgu laiku.
Tad pienāca diena, kad Amitābha nolēma noskaidrot reizi par visām reizēm, kurš no abiem ir Japānas augstākais kalns. Viņš nolika tekni uz abu virsotnēm un ielēja tajā ūdeni, lai mierīgā ceļā atrisinātu strīdu.
Ūdens tecēja no Jatsugatakes uz Fudzi. Izrādījās, ka Jatsugatake ir augstāks par Fudzi. Fudzi par to ļoti sadusmojās un iespēra Jatsugatakem! Dooon! Galagalagala, Pishipishipishi.
Ar lielu troksni Jatsugatake sasprāga astoņos gabalos.
Līdz ar to Fudzi kļuva par Japānas augstāko kalnu.

Jaunzēlande (Horomona)

Es tas, es, kas nāku ar šo ziņu
Apliecinot cieņu mūsu dieviem:
Ranginui, tēvam Debess, kas stāv mūsu priekšā,
Mātei Zemei, kas guļ mūsu priekšā,
Visām pārējām dievībām, kas radījušas šo pasauli,
Šis ir cieņas apliecinājums visiem pasaules vulkāniem
No Aotearoas (Jaunzēlandes) bērniem
Te es stāvu, godinot visus pasaules varenos un ugunsvēmējus kalnus.
Te ir tie, kas rībina mūsu priekšā, stingri un stipri…
Te – Ruaumoko, kas rūcina mūsu priekšā, stingrs un stiprs…

HAVAJIETIS (dziesma)

No Pu’uonioni kalna
Es uzlūkoju pulciņu sievu
Acis nenovērsis, skatos uz lavas gultni Vahinekapu,
Tālāk mājo Papalauahi
Pele verd visu ceļu līdz jūrai pie Punas
Birdinot pelnus jūrā pie Malamas
Glabā savus ļaudis, Pele,
Tie ir tava dārgākā manta
Šī dziesma tiek skandēta
Hi’iakas svētajai mugurai
Hi’aka vārdā Pele klēpī

Argentīna (Alejandra)

Akmens kā jau akmens,
Kad tam iesit, tas lej uguns asaras.
Kas gan notiks ar manu sirdi?
Nozagšu tevi,
Lai man ir, ar ko gulēt.

Čīle (Valeria)

Čīles dienvidu galā, kur mīt mapuče tauta,
tā stāsta par briesmīgu nezvēru,
kas milzīgs un stiprs, taisīts no akmens un uguns,
jo tas dzīvo Čīles vulkānu dzīlēs.
Šis briesmonis ir vairāk nekā 12 pēdu garš,
tas ir milzīgs, pa pusei ķirzaka, pa pusei cilvēks.
Visi no tā baidās, jo tas vainojams ne vien pie vulkānu izvirdumiem,
bet arī pie zemestrīcēm, kas tricina Čīli.
Vienīgais veids, kā to nomierināt, ir ziedot tam jaunavu.

Meksika (Javier Garcia)

Kad Meksikā ir zemestrīce, šķiet, ka velns izlien zemesvirsū.

Norvēģija (Snorre)

Norvēģu vikingi aizceļoja uz rietumiem pāri jūrai uz Islandi un tur apmetās. Kādu laiku tur nodzīvojuši, viņi piedzīvoja ko šausminošu. Tas bija kas tikpat šausminošs kā pasaules gals – Ragnaroks. Dzīvības koks igdrasils nodrebēja. Augšā kalnos suns Garms sāka riet. Un no zemes dzīlēm nāca troļļu dauzīšanās troksnis. Punduri stāvēja pie savām akmens durvīm un spiedza. Debesīs ķērca pelnu ērgļi. Un tad nāca ugunsmilzis Surtrs ar savu ugunīgo zobenu. Viņš to pavērsa pret debesīm un izdzēsa sauli. Un zeme sadrupa.

TAKOMAS VĪRS (Tims)

Reizēm ļaudis izdzirda trīs svilpienus, un tad uz mājām sāka birt akmeņi. Tad viņi zināja, ka milži nāk.

Itālija (Andrea)

Enkelads bija viens no milžiem, kas nolēma cīnīties pret dieviem. Kaujā viņš tika sakauts un aprakts zem Etnas. Zaudējis savu spēku, viņš spēja tikai lēni kustēties zem vulkāna. Dusmās viņš sāka spļaut uguni un dūmus, un no viņa sāpīgajām kustībām radās zemestrīces.

Jaunzēlande (Anaru)

Sākumā tēvs Debess un māte Zeme bija savienoti vienā veselā.
Viņiem bija daudz bērnu: Rehua, Tānemahuta (meža dievs), Tangaroa (okeāna dievs), Tohirimātea (vēju dievs), Rongo-ma-tane (audzētās pārtikas dievs) un Tumatauenga (cilvēces un kara dievs). Visjaunākais no viņu bērniem bija Ruaumoko.
Viņš palika mātes Papatūānuku vēderā.
Kad viņš pagriežas viņas dzemdē, zeme nodreb.
Var just, kā viņš gaudo un burkšķ.
Svētie kalni pārsprāgst, un pār māti zemi līst lavas straumes.

Jaunzēlande Horomona (gliemežvāka-raga spēle)

Jaunzēlande (Shannan)

Islande (Olina)

Kad ļaudis redzēja akmeņus lidojam no uguns kalna, tie domāja, ka patiesībā tie ir dvēseles, un dzirdamais troksnis ir dvēseļu sāpju kliedzieni.

Aļaska/Aleutu salas (Chris Walsh)

Pelnu mākonis parādījās debesīs tieši pirms medību sezonas sākuma. Mākonis atnesa aukstu laiku, un vasara tā arī nekad nepienāca.

Kolumbija (Esperanza)

Nakts bija neierasti tumša, bija dzirdams svešs troksnis, un dubļu upe draudīgi nāca lejā pa kalnu klusās pilsētas virzienā. 

TAKOMAS VĪRS (Tims)

Ļaunie gari tā sadusmojās, ka sāka spļaut uguni un dūmus, radot kausētu akmeņu upes, kas tecēja lejup uz jūru.

Filipīnas (Gem Rose Retome)

Un zeme atvērās

Čīle (Valeria)

Ai, šie izkusušu akmeņu ezeri.

TAKOMAS VĪRS (Tims)

Pasaule bruka; lija pelnu un uguns lietus. Saule bija izdegusi. Un tās bija visu lietu beigas.

HAVAJIETE (dziesma)

No Kea piedzima kalns
Kea kalns izsprāga laukā.
Vākea bija vīrs
Papa Valinuu bija sieva
Piedzima meita Ho’ohoku
Piedzima virsaitis Haloa
Piedzima kalns
Kea kalns-dēls
Lai slavēts Vakea!

Grieķija (Anastasios)

Sensenos laikos Grieķijā dzīvoja zemes dievietes Gajas bērni giganti un Olimpa dievi. Dievu cīņas ar gigantiem laikā dievs Poseidons dzinās pakaļ gigantam Polivotim. Pēc Zeva pavēles viņš to vajāja līdz pat Kosas salai. Tur Poseidons atšķēla daļu no salas un to uzmeta virsū gigantam Polivotim. Tajā vietā radās Nisiros sala un vulkāns ar Polivoti krāteri. Kad vien elso vai sakustas gigants – trīc visa zeme un sākas vulkāna izvirdums.

Gvatemala (Domeniks)

Maijiem uguns, lava, bija vissvētākais elements, jo uguni nav iespējams piesārņot.

Meksika (Luisa)

Vējš atnesa skaņu,
kas bija kā svilpiens
un lika nodrebēt bailēs.
Un vēl bija smaka,
šausmīga smaka,
kā no puvušām olām.

Gvatemala (Domeniks)

Vulkāna nogāzē bija ciemats,
Un lavas un pelnu dēļ
Gāja bojā visi putni,
Un auga moskītu skaits.

Kamčatka (Marianna)

Sensenos laikos uz Zemes dzīvoja brāļi. Tie visi bija vienu un to pašu vecāku – mātes Zemes un tēva Uguns bērni. Viņi visi bija vienādi – stipri kā māte un ugunīgi kā tēvs. Viņu bija tik daudz, ka māte viņus aizsūtīja meklēt sev mājas pasaulē. Daži tās atrada salās, citi aizklīda tālu projām, pārējie apmetās dziļi jūrā.

Filipīnas (Gem Rose Retome)

Bikolas province reiz dzīvoja pāris – Daragangmagajona un Ulaps, un viņi patiesi mīlēja viens otru. Kad karaļvalstī sākās karš, viņi abi krita no zobena. Valdnieks nolēma, ka viņi jāapglabā kopā. Nākamajā dienā ļaudis redzēja, ka viņu kapa uzkalniņš aug augstāks un augstāks un kļūst ar katru brīdi skaistāks. Un viņi to nosauca par Daragangmagajonu. Akmeņi, kas pa to ripo un tur degošā liesma ir šī pāra mīlestības simbols. Un kalnu sauc par Majona kalnu Daragangmagajonas piemiņai.

Meksika (Diana)

Popokatepetls bija tlakskalaniešu karotājs, kas bija iemīlējies princesē Iztačihuatlā. Viņas tēvs, Tlakskalas valdnieks, apsolīja Popokatepetlam meitas roku, ja viņš atgriezīsies kā uzvarētājs no kaujas ar actekiem. Taču, kamēr Popokatepetls cīnījās, kāds viņa ienaidnieks iestāstīja Iztačihuatlai, ka viņas mīļotais kritis kaujā. Dažas dienas vēlāk viņa bēdās nomira. Kad Popokatepetls atgriezās, viņš uznesa mīļotās līķi kalna galotnē. Nolicis to zemē, viņš nometās ceļos tai blakus un sargāja tās mūžīgo miegu. Ar laiku viņus pārklāja sniegs, un pamazām viņi paši pārvērtās par vulkāniem, mūžam palikdami kopā un ar mūžīgu mīlas uguni sirdīs.

TAKOMAS VĪRS (Tims)

Kalns reiz bija skaista jaunava Lovita. Kad Dižā Gara Sahales abi dēli viņā iemīlējās, viņa nespēja izvēlēties starp abiem. Abi varoņi Vaiests un Klikitats cīnījās par jaunavas labvēlību, un viņu cīņas karstumā dega ciemi un meži. Sahale sadusmojās. Viņš nosmacēja visus trīs mīlniekus dūmos un izveidoja varenu kalnu virsotni, kur katrs no viņiem krita. Tā kā Lovita bija skaista, viņas kalns (Sv. Helēnas kalns) arī bija skaists, simetrisks žilbinoši balts konuss. Vaiests (Huda kalns) lepni izslējis galvu, savukārt Klikitats (Adamsa kalns) gribēja redzēt skaisto, sniegā tērpto jaunavu, tāpēc viņš, lūkojoties uz Lovitu, pieliecis galvu.

Jaunzēlande (Horomona, kaula svilpītes spēle)