Eiroradio tiešraidē no Vīnes "Musikverein" Lielās zāles muzicē Augustīns Hādelihs (vijole), Gotjē Kapisons (čells), Vīnes filharmoniskais orķestris un diriģents Kristians Tīlemanis. Programmā: Johannesa Brāmsa Dubultkoncerts vijolei un čellam laminorā op. 102 un Ceturtā simfonija miminorā op. 98.

Brāmsa Dubultkoncerts laminorā, op. 102, kas tika sacerēts 1887. gadā, kalpoja kā muzikāls baltais karogs, lai atjaunotu viņa sarauto draudzību ar leģendāro vijolnieku Jozefu Joahimu. Viņu ciešās attiecības bija izjukušas 1883. gadā, kad Brāmss nostājās Joahima sievas Amālijas pusē viņu sarežģītās šķiršanās laikā, kas noveda pie četru gadu ilgas atsvešināšanās. 

Vēloties izlīgumu, Brāmss radīja šo unikālo koncertu vijolei un čellam, iesaistot arī čellistu Robertu Hausmani, kuram viņš iepriekš bija solījis komponēt kādu darbu. Šis koncerts ne tikai piepildīja solījumu, bet arī simbolizēja Brāmsa vēlmi atjaunot attiecības ar Joahimu. 

Pirmatskaņojums notika 1887. gada oktobrī Ķelnē, Brāmss diriģēja, bet solisti bija Joahims un Hausmanis.

Interesanti un vērā ņemami, kā arī ļoti pārdomāti no Brāmsa puses – komponists koncertā iekļāva muzikālo motīvu A–E–F, kas ir variācija par F–A–E — Joahima personīgā moto "Frei aber einsam" ("Brīvs, bet vientuļš") muzikālu atveidu, vēl vairāk akcentējot abu kolēģu un draugu atjaunoto saikni.

"Cik nožēlojami mēs esam salīdzinājumā ar Bēthovenu." Vācu ģēnijs Johanness Brāmss vienmēr bijis nelokāms savos uzskatos par to, kādai ir jābūt mūzikai, tās ideālus meklējot vien pagātnes komponistu veikumā. Pamatīga izpēte, paškritika, lielais uzdevuma smagums, atbildības sajūta gan bijušā, gan nākamības priekšā－šo faktoru rezultātā Brāmsa daiļradē rodamas vien četras simfonijas. Tās visas tapušas komponista dzīves otrajā pusē. Situācijas nopietnību lieliski ilustrē 21 gada ilgušais ceļš līdz Pirmās simfonijas pabeigšanai. Šajā laikā Brāmss juties tā, it kā viņam aiz muguras stāvētu Bēthovena gars－kritiski šūpojot galvu pie katras nots, kas likta uz nošpapīra. Ceturtā simfonija tiek uzrakstīta 1885. gadā, laikā, kad komponistam ir 52 gadi, un viņš sāk apcerēt sev dzīvē atvēlēto laiku. Tā ir gadu garumā uzkrātās pieredzes kristalizācija, izcils formas un funkcionalitātes balanss, vēlreizējs sveiciens elkam Bēthovenam un reizē arī filozofiski traģiska apjausma par dzīves jēgu bez tiešas traģikas iesaistes. Pēc simfonijas pirmatskaņojuma klavierēm četrrocīgi un tikai tuvāko draugu lokā, cerēto ovāciju vietā samilza stindzinošs klusums. Neērto klusēšanu pārtrauca vien Vīnes kritiķa un Brāmsa atbalstītāja Eduarda Hanslika negaidīti bargais verdikts: "Es jūtos tā, it kā mani tik tikko būtu iekaustījuši divi ārkārtīgi inteliģenti cilvēki." Par spīti vairāku draugu lūgumiem nekādā gadījumā nepieļaut simfonijas publisku skanējumu savā pašreizējā veidolā, jau oktobrī Mainingenā notiek tās pilnais pirmatskaņojums, ko diriģē pats autors. Tas uzņemts krietni siltāk kā Vīnes draugu un kolēģu lokā, un labās atsauksmes Brāmsu pārliecina par to, ka viņa Ceturtajai simfonijai ir lemts dzīvot. Klasicisma estētikai raksturīgā ieturētā mierā atklājas simfonijas pirmās daļas liriski dramatiskā līnija. Jau šeit komponists sāk pagātnes sasniegumu konspektēšanu, tematisma savstarpējās attiecības tuvinot Franča Šūberta 8. simfonijas sniegumam. Otrās daļas romantiskā šūpuļdziesma koķetē ar dabiskā un harmoniskā mažora krāsām, tādējādi ik pa brīdim izgaismojot austrumniecisko kolorītu un radot hipnotisku iespaidu. Trešās daļas skerco pretstata divus polus－aktīvu maršu visa orķestra skanējumā un lirisku deju stīginstrumentos, kā arī ieskicē Vīnes saviesīgās dzīves ainiņu, tādējādi piemiedzot ar aci valšu karalim Johanam Štrausam. Fināla variācijas atgādina baroka laikmeta čakonas žanru. Daļas instrumentācijā vērojamas Bēthovena atbalsis－tāpat kā Bēthovena Piektās simfonijas finālā, arī šeit ieskanēsies līdz šim klusējošie tromboni. Čakonas tēma sveicina Baha ģēniju un viņa kantāti Es ilgojos būt Tev tuvumā, Kungs. Šī saistība bez vārdiem izsaka galveno mūzikas vēstījumu, bet tās atrisinājums paliek neskaidrs. Tāpat kā dzīvē.