Deniss Kožuhins (klavieres), Dānijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Lorenco Vioti Dānijas Radio koncertzālē ar Johannesa Brāmsa Otro klavierkoncertu Sibemolmažorā op. 83, Morisa Ravela Alborada del graciozo un Nikolaja Rimska-Korsakova "Spāņu kapričo" op. 34.

Šveiciešu diriģentu Lorenco Vioti dēvē par vienu no savas paaudzes aizrautīgākajiem diriģentiem. Patlaban viņš ir Nīderlandes Nacionālās operas un Nīderlandes Filharmonijas orķestra galvenais diriģents. 2023. /24. gada sezonā viņš turpinās sadarbību ar režisoru Bariju Koski jaunos Dž. Pučīni "Turandotas" un "Toskas" iestudējumos. Šajā sezonā paredzēta arī plaša turneja pa Vāciju, Šveici un Spāniju kopā ar Vīnes filharmonisko orķestri, turneja pa Vāciju un Beļģiju kopā ar "Nīderlandes filharmoniķiem", arīdzan viņa pirmā sastapšanās uz diriģenta podesta ar R. Vāgnera mūziku, diriģējot "Loengrīnu" Amsterdamā.

Bija paredzēts, ka Brāmsu šovakar atskaņos pianists Aleksands Kantorovs, bet slimības dēļ viņu aizvietos kolēģis Deniss Kožuhins - 2010. gada Karalienes Elizabetes konkursa Briselē pirmās prēmijas laureāts, kurš kļuvis par vienu no izcilākajiem savas paaudzes pianistiem.

Laikraksta Chicago Tribune ieskatā „[Kožuhina] žilbinošais priekšnesums... droši vien pacēla Orķestra zāli pāris metrus no tās pamatiem. Patiesībā bija grūti iedomāties vēl citu pianistu, kas šo ārkārtīgi sarežģīto koncertu būtu satvēris ciešāk nekā šis ugunīgais vīrs... Pat mūsdienās, kad taustiņinstrumentu virtuozu ir ļoti daudz, Kožuhins ir īpašs."

Šajā koncertsezonā Kožuhins vērsīs uzmanību uz dažiem jubilāriem, viņu vidū Ģ. Ligeti, A. Šēnbergs un V. Ļutoslavskis, un Kožuhina plānos ir atskaņot visu trīs komponistu klavierkoncertus.

Koncerta starpbrīdī - Dānijas Radio kolēģu saruna ar diriģentu Lorenco Vioti.

Esat atgriezies Kopenhāgenā ar apjomīgu programmu. Parunāsim par koncerta otro daļu. Jūs esat no Šveices, pa pusei francūzis, pa pusei vācietis.

Nē, nē, es neesmu vācietis., esmu itālis

Atvainojiet, jūs izskatāties vairāk kā francūzis vai itālis. Un jūs pārsvarā uzturaties Nīderlandē. Bet kādas ir jūsu attiecības ar Spāniju?

Patiesībā sāku savu karjeru Spānijā pēc uzvaras Karakasas konkursā, tad diriģēju daudzus Spānijas orķestrus. Mums kā eiropiešiem ir iespēja vienas stundas laikā būt citā valstī, iejusties citā kultūrā, dzert, ēst, dzīvot, dejot. Un tā ir mūsu, Eiropas valstu, privilēģija. Kopš bērnības man allaž ir paticis ceļot. Turklāt, ja studējat franču mūziku, nevarat paiet garām Basku zemei un Spānijai, kam bija milzīga ietekme uz Ravelu. Tāpēc nekad neesmu centies koncentrēties uz vienu stilu, jo tas ir skaistais manā darbā. Tev ir jāsaprot, kas ir fandango, kas ir alborāda, kā šie žanri parādās krievu un franču komponistu mūzikā, un tā tālāk. Tāpēc domāju, ka viss ir saistīts. Zinātkāre man ielikta ģimenē, neapstāšanās pie klasiskās mūzikas, mīlestība pret funk, džezu, salsu, elektronisko mūziku. Tas  padara mani ļoti brīvu uz skatuves, kad man jādiriģē šāds skaņdarbs, jāiedziļinās nopietnākā mūzikā. Bet vai nu tas ir tavās asinīs, vai nav, to nevar viltot.

Koncertā ir Ravels un pēc tam Rimskis-Korsakovs, divi komponisti, kas nav spāņi. Tiesa, Ravelam tur ir ģimenes saknes. Bet kādas ir muzikālās līdzības starp šiem diviem skaņražiem?

Rimskis- Korsakovs dienēja Krievijas flotē, kad viņam izdevās vairākus mēnešus palikt Kadisā. Un, ziniet, kā jebkurš zinātkārs komponists, un tā, manuprāt, ir viņu laikmeta iezīme: žurnālisti man mēdz jautāt kāpēc es klausos funk un džezu. Un tad atbildu, ka šie komponisti nebija pievērsušies tikai Baham, un viņi klausījās fadu un flamenko, viņi brauca pa apvidiem un pierakstīja dzirdēto mūziku. Viņi bija tik zinātkāri par daudziem mūzikas stiliem. Un Rimskis-Korsakovs atrada kāda spāņu dziesminieka grāmatu. Visas šīs melodijas, ko mēs dzirdam, patiesībā ne visas ir viņa komponētas. Un dzirdam atšķirīgus stilus no dažādām pilsētām un apvidiem, no Spānijas ziemeļiem, dienvidiem, rietumiem un austrumiem.

Tāpēc varu iedomāties kādu, kas dzīvo Rimska-Korsakova laika Krievijā, pēkšņi ceļo apkārt pasaulei un attopas karstā, vēlā, nesteidzīgā Seviljas pēcpusdienā vai tamlīdzīgi - tas  droši vien varēja būt šoks, sevišķi tolaik.

Un Ravels, protams, kā jūs teicāt, pauž milzu apbrīnu par basku kultūru, par Francijas dienvidiem, par šīm dejām, bolero, fandango, vai alboradu... Viņš apbrīnoja arī spāņu komponistu Albenisu, daudzi no viņiem bija cieši saistīti ar Franciju. Viņi devās uz Parīzi. Studēja kopā ar Pulenku un Albenisu. Viņi visi bija, ja tā varētu teikt, vienas bandas, viena grupējuma dalībnieki. Un viņi, manuprāt, bija ziņkārīgāki par mums.

Esmu pianists, un esmu savulaik spēlējis Ravela "Atspulgus". Ļoti sarežģīts darbs.

Kāda ir orķestra loma šajā darbā?

Domāju, ka Ravels to uzrakstījis sarežģītāku orķestrim nekā klavierēm. Ravels līdzās Rimskim-Korsakovam bija viens no labākajiem orķestrācijas meistariem. Un viņa partitūru nedrīkst "pārsālīt", jo tad jūs traucējat mūzikai. Turklāt viņš bija ļoti skrupulozs. Mūzikas ritējums var pajukt, ja nepareizi nolasām vienu akcentu. Tomēr zinu, ka Ravels šo darbu visupirms rakstīja klavierēm, tādēļ es visupirms analizēju klavieru partitūru, viņa pianismu: kur viņš liek kreiso, kur labo roku, kādus reģistrus izmanto... Tad redzu orķestra partitūru un saprotu, ka jāspēlē tikpat precīziem kā pianistam. Mēs nevaram atļauties daudz brīvības, jo tie ir 100 cilvēki, nevis viens. Jā, tas ir izaicinājums.