Ar satelītu un mikrofonu starpniecību nokļuvām Šveices dienvidu pilsētā Lugāno, itāļvalodīgajā Tičīno kantonā, Šveices Radio un televīzijas Stelio Molo koncertzālē. Tā nosaukta par godu kādreizējam Šveices Radio un televīzijas ģenerāldirektoram Stelio Molo, kas bija šajā amatā no 1972. līdz 1980.gadam.

Un šajā zālē uzstājās Šveices Itāļu orķestris un čellists, diriģents, komponists Džovanni Solima. Viņu koncerts divās daļās: pirmajā skanēja paša Džovanni Solimas mūzika - skaņdarbs čellam un orķestrim Hell I ("Elle", ievada daļa no cikla "Dziesmas no "Dievišķās komēdijas""), kā arī Koncerts čellam Folktales ("Tautas pasakas"). Vakara otrajā daļā Džovanni Solima iejutās diriģenta ampluā un vadīja Ludviga van Bēthovena Pirmās simfonijas atskaņojumu. Džovanni Solima raksta:  

"Šī ir mana pirmā muzicēšanas reize kopā ar Šveices itāļu orķestri, lai gan, godīgi sakot, man agrāk bieži bijusi iespēja kā klausītājam baudīt tā ​​skanējuma skaistumu un empātiju. Man arī ļoti patīk Lugano pilsēta ar tās ezeru un īpašo mikroklimatu, kas sicīlietim nav pašsaprotami…"

Koncertu ievadīja nepilnas piecas minūtes garais skaņdarbs "Elle I", kas ir ievaddaļa lielai, 90 minūšu kompozīcijai "Dziesmas no "Dievišķās komēdijas"", pie kuras Džovanni Solima strādāja no 1999. līdz 2004. gadam. Tas paredzēts solo čellam ar elektroakustisku ansambli, izmantojot cilvēku balsis - gan semplētas, gan pašu mūziķu balsis dzīvajā atskaņojumā. Darba pamatā ir Dantes poēma, arī tās lasījumi gadsimtu gaitā, līdz pat Bairona Dantes pravietojumam, poēmai, kas sarakstīta 1819. gadā un ko Lorenco da Ponte tulkoja itāļu valodā savos Ņujorkas gados.

"Elle I" ir instrumentāls skaņdarbs, un, pēc autora domām, tas var dzīvot savrupu dzīvi, tāpat kā visi pārējie: to iedvesmojusi elles ieeja, kas, pēc Dantes domām, atrodas zem Jeruzalemes, ziemeļu puslodes centrā.

"Ellei I" ir vairākas versijas, tostarp solo čellam: mēs klausījāmies to, kurā čells skan orķestra pavadījumā.

Par Koncertu čellam un orķestrim Folktales "Tautas pasakas" koncerta bukletā raksta Nikola Kato: "Skaņdarbam ir acīmredzama saikne ar senām melodijām, instinktīvs Vidusjūras melodiju un intervālu sistēmas pielietojums. Izvērstais koncerts pabeigts 2009. gadā. Un tajā, savukārt, ir atsauce uz Italo Kalvīno romāna "Neredzamā pilsēta" retikulārajām un vizionārajām struktūrām, absolūti brīvo tematiskā materiāla apstrādi. Te izmantotas vokālās un instrumentālās tehnikas, sākot no baroka līdz mūsdienām. Koncertu veido astoņas "daļas", kas nav atdalītas viena no otras; Folktales sākas ar sava veida žēlu lūgšanu, ko turpina ritmisks Rondo, instrumentam darbojoties "kā ar otas triepienam". Ievērības cienīga ir arī ceturtā daļa čellam solo, tās plašā kadence, bet Fināls - astotā daļa - atgādina Antonio Vivaldi Koncertu reminorā: kvazibarokālā atmosfērā čells ir dialogā ar sitaminstrumentiem, pēc tam ar pūšaminstrumentiem.

Kā rezumē pats Solima: Folktales ir sadalīts četros savstarpēji saistītos blokos (pirmā daļa ir sava veida hiperaktīvs Allegro, kam seko lēna melodija), kuros improvizācijas rakstura solo zonas mijas ar nepārtraukta dialoga zonām ar orķestri.

Ir arī Čakona, kuras basa līnija atsauc atmiņā Boloņas čellista un komponista Džulio Ruvo baroka skaņdarbu - patiesībā gandrīz viss koncerts balstās uz Čakonas basa. 

Koncerta otrajā daļā skan Ludviga van Bēthovena Pirmā simfonija Domažorā op. 21. Džovanni Sollima uzskata, ka Vīnes klasiķis pirms savas Trešās "Heroiskās" simfonijas šajā žanrā demonstrē "pirmsklasisku, ja ne gluži baroka mantojumu savā pieejā skaņai, artikulācijai un dinamikai". Pirmā simfonija, kas komponēta 1800. gadā (lai gan pirmās daļas melnraksti rodami vismaz 5-6 gadus agrāk), pirmo reizi tika atskaņota prestižajā Teatro di Porta Carinzia 1800. gada 2. aprīlī kopā ar Haidna un Mocarta skaņdarbiem.

Simfonija nepārprotami atbalso Bēthovena skolotāju - Jozefa Haidna, kā arī Volfganga Amadeja Mocarta - rokrakstus, taču tai piemīt īpašības, kas raksturīgas tikai Bēthovenam:

īpaši biežā forzandi izmantošana, pēkšņas tonālo centru maiņas (īpaši trešajā daļā), kas bija neparastas tolaik tradicionālajai simfoniskajai formai, un izteiktais, neatkarīgākais pūšaminstrumentu izmantojums.  

Džovanni Solima ir 1962. gadā Sicīlijā dzimis mūziķis, starptautiski pazīstams čellists un pasaulē visvairāk atskaņotais itāļu komponists, kurš tiek dēvēts par akadēmiskās mūzikas huligānu savu neparasto koncertprogrammu un mūzikas projektu dēļ. Sollima savā mūzikā pievēršas dažādiem žanriem, izmantojot senos, austrumu, elektriskos un jaunizgudrotus mūzikas instrumentus; viņš uzstājies gan Sahāras tuksnesī, gan zem ūdens, kā arī spēlējot čellu, kas izgatavots no ledus.

Kopš 2010. gada Sollima ir pasniedzējs Romas Svētās Cecīlijas Nacionālajā mūzikas akadēmijā, kur viņam piešķirts akadēmiķa tituls. Džovanni Sollima spēlē stīgu instrumentu meistara Frančesko Rudžeri 1679. gadā Kremonā būvētu čellu.