Tiešraidē no Dānijas Radio koncertzāles Kopenhāgenā - Dānijas Radio simfoniskā orķestra un diriģentes, dziedātājas Barbaras Haniganas koncerts, par kuru rīkotāji teic: "Izcilā Barbara Hanigana ir atgriezusies ar mūziku, kurā spēcīgas jūtas saskaras ar debesu vīzijām. Erotiskas ilgas mirdz Kloda Debisī vokālajā darbā La damoiselle élue par mīlestību, kas ir tik intensīva, ka tā vieno debesis un zemi. Un tā ir visa koncerta kopējā tēma."

Programmā:

J. Haidns 49. simfonija faminorā (La passione)

K. Debisī Kantāte soprānam, kontraltam, sieviešu korim un orķestrim La damoiselle élue ("Izredzētā dāma")

Solistes - Johanna Valrota (soprāns), Anna Lāšsone (mecosoprāns),

Ģ. Ligeti Lontano ("Tālumā")

O. Mesiāns Svīta simfoniskajam orķestrim L'Ascension ("Debesbraukšana")

Koncerta starpbrīdī - intervija ar Barbaru Haniganu

Brīnišķīga programma, kurā  četri dažādi komponisti, un programmas sākumā – Jozefs Haidns. Haidns ir viens no komponistiem, ko jūs esat diriģējusi vairakkārt. Kas jūs piesaista šajā 49. simfonijā?

Visprims pateikšu, ko šī programma nozīmē man - tas ir ceļš no zemzemes uz Paradīzi.  Ar Haidna 49. simfoniju mēs sākam šo ceļu no pazemes, tā ir sēru un lamentāciju simfonija. Tas ir skatiens uz zaudēto.

Kā es to izjūtu? Noteikti visi zina stāstu par Orfeju un Eiridīki. Orķestri es redzu kā Pazemes valstībā esošu, kur mājo mirušās dvēseles. Es negribu teikt, ka tā ir Elle, bet drīzāk Hārona valstība. Un tur ir arī Eiridīke, kas vēl ir dzīva, bet ceļā uz mirušo valstību. Viņai ir cerība izdzīvot, jo Orfejs ir devies viņai pakaļ, lai izvestu no šīs pazemes, ko viņa vēl nezina. Viņu nāve vēl pilnībā nav pārņēmusi. Un viņa ir tur ar visām šīm dvēselēm, prātojot, kas ir noticis un – kur es esmu? Un šādi arī koncerts sāksies. Ar šo Haidna 49. simfoniju La Passione un šo sajūtu. Pēc tam, protams, simfonija pāries Sturm und Drang noskaņās, jo tā taču ir viena no Haidna tā laika perioda simfonijām, kurās Haidns nežēloja sinkopes, akcentus, emociju mutuļus un dusmu izvirdumus, un to mēs varam saklausīt simfonijas 2. un 4. daļā, kur orķestris spēlē ar mežonīgu enerģiju, uztraukumu. Tas ir ļoti spēcīgs sākums.

Kādu lomu klavesīns ieņem jūsu skatījumā uz simfoniju?

Eiridīkes lomu.

Klavesīna solo nozīmē tieši viņu – Eiridīki. Klejojot cauri šīm alām, kurās mīt mirušās dvēseles, visapkārt ir tumsa, un es lūdzu orķestra klavesīnistam personificēt Eiridīki, spēlējot it kā „ārpus laika.” 

Es nevēlējos viņam dot kaut kādas noteiktas tempa norādes vai rāmi, bet gribēju, lai viņš spēlē tādas kā brīvas improvizācijas garā. Līdzīgi kā to dara džeza mūziķi, ieplūstot orķestrī.


Vai jūs redzat šajā partitūrā arī kādas neredzamas zīmes? Apslēptas lietas?


Jā! Visu, kas apslēpts, esmu atšifrējusi. Varbūt, ka klavesīnistam nebūtu jāspēlē tik brīvi, bet varbūt viņam BŪTU jāspēlē brīvā manierē? To mēs nezinām. Bet man patīk šis atklājējas un ziņkārīgās statuss – kā tad īsti tur bija?

Pēc Haidna seko skaņdarbs, kas koncertrepertuārā ir ļoti liels retums – Kloda Debisī kantāte soprānam, kontraltam, sieviešu korim un orķestrim „Izredzētā dāma”. Vai jūs pati, būdama dziedātāja, to esat kādreiz dziedājusi?

Esmu dziedājusi šo kantāti vienu reizi Madridē. Un esmu to diriģējusi Ņujorkā. Tas ir ļoti reti spēlēts Debisī darbs. Un tas ir pirms Rafaēla laika gleznotāja un dzejnieka Dantes Gabriela Rozeti dzejas un gleznu iespaidots darbs. Tam ir līdzība ar Debisī operu „Peleass un Melizande”. Melizande ir loma, kuru es esmu daudzkārt dziedājusi operā. Debisī kantātē „Izredzētā sieviete” mēs nokļūstam debesīs. Mecosoprāns sāk savu dziedājumu ar vārdiem, kas apraksta šo vietu, un stāsta par jaunu sievieti, kas atrodas debesīs. Viņa ir noliekusies pār balkona margām debesīs. Viņas mati ir pārkārušies pāri balkonam, un mati šeit ir ļoti svarīgs elements. Mēs varam atcerēties tā laika gleznās attēloto Ofēlijas tēlu - sievieti ar gariem, rudiem matiem, guļošu ūdenī, tā ir Elizabete Sidāla, un viņa patiesībā bija šīs kantātes dzejas autora Rozeti dzīvesbiedre. Šī jaunā sieviete, pārliekusies ar saviem gariem matiem pār balkona margām, gaida un sapņo par brīdi, kad viņas mīļotais, kurš vēl ir dzīvs un uz zemes, beidzot mirs un nonāks pie viņas debesīs. Viņa fantazē par to, kas notiks, viņa beidzot varēs ar viņu apprecēties, viņi taps svētīti un paliks kopā uz mūžu. Tā ir Paradīze, bet tā ir pilna ar ilgām un gaidām.

Mūzika ir neidomājami krāšņa. Te ir mecosoprāna solo, soprāna solo, sieviešu koris un orķestris spēlē, it kā tajā būtu pulcējušies debesu orķestra mūziķi.

Tātad sākam mēs ar pazemes dziļumiem un pēc tam ceļamies uz augšu. Tad seko – Ligeti opuss Lontano. Tas ir par tālumu? Kā jūs aprakstītu, kas tur notiek?

Lontano vienkārši nozīmē - tālu projām, tālumā. Partitūra izskatās ļoti sarežģīta, arī mūzika šķiet ļoti sarežģīta, komponists devis daudz norāžu katram mūziķim, kā atskaņot katru  skaņu, katru noti. Orķestrantiem teicu: „Aizmirstiet moderno mūziku, esiet teātra trupa! Un mēs darbojamies sava veida  teātrī. Pats Ligeti šo skaņdarbu apraksta kā ieiešanu pilnīgi tumšā istabā. Sākumā jūs neredzat pilnīgi neko, jo jūsu acis nav apradušas ar tumsu. Un tad pamazām, pierodot, jūs sākat saskatīt formas, aprises, un atšķirt vienu priekšmetu no otra. Kaut ko no saskatītā jūs pazīstat, kaut ko nē. Tas ir tāds kā atklājumu pilns ceļojums, mazliet biedējošs, tajā ir arī ļoti skaisti kopskaņas mirkļi. Cita ietekme, kā minējis Ligeti, kas attiecas uz Lontano – ir Džona Kītsa Poēma, kas sacerēta 1819. gadā, un saucas "Oda lakstīgalai|. Ligeti bija kā apsēsts ar šo poēmu,un šeit ir viens moments, kad viņš runā par logu, kas atveras uz jūras putām un ved uz izdomas tālēm. Par to stāstīju orķestrim, jo es, kas

visu savu mūžu esmu dziedājusi daudz modernās mūzikas, esmu izvairījusies no duelēšanās vai dalīšanās ar analītiskiem vai intelektuāliem mūzikas aspektiem. Protams, tas ir man svarīgi, pētot skaņdarbu un gatavojoties tā iestudēšanai, atskaņošanai, bet tad man jāatceras, ka šo mūziku ir sacerējis cilvēks, cilvēciska būtne, un mums jāpievēršas mūzikas emocionālajai un pat dramatiskajai pusei.

Kas priekš jums ir tas īpašais, kā Ligeti ir komponējis?

Tehniku, kādu Ligeti pielieto šajā skaņdarbā, viņš pats sauca par harmonisko kristalizāciju. Jūs to nespējat sajust, bet, ja ir redzēti video, kā lēni, lēni, lēni veidojas kristāli, līdz kļūst lieli un sarežģītas struktūras, tas ir veids, kā Ligeti strādā ar šo mūziku. Viņš izmanto arī vienkāršas tehnikas šajā skaņdarbā, kā, piemēram, kanonus, viņš veido fantastisku, brīnumainu  būvi no skaņām. Tā ir kā skaņu skulptūra, šis skaņdarbs.

Un visbeidzot – Olivjē Mesiāna meditāciju svīta „Debesbraukšana.” Kā jūs izprotat šo skaņdarbu?

Mesiāna „Debesbraukšana” ir četrdaļu opuss. Un pilnīgi noteikti varu teikt, ka pirmā daļa ir ļoti kontemplatīva. Tajā komponists ir izcēlis trompetes un mežragus, arī citus metālpūšamos un kokpūtējus. Tas ir kaut kas līdzīgs meditatīvām fanfarām. Pirmajā daļā ir gan miers, gan arī triumfs.  Kā mēs zināms, Mesiāns bija ļoti reliģiozs cilvēks, bet viņa attiecības ar garīgo pasauli, ar Dievu, bija ļoti personiskas. Tās nebija dogmatiskas, tās bija personiskas. Svītas otrā daļa ir kas līdzīgs unisona dziedājumam. Tas ir tāds kā refrēns, ko visi spēlē kopā. Kā vadmotīvs, ļoti vāgnerisks vadmotīvs. Kad visi kopā dzied, vienlaicīgi. Un šajā daļā ir arī ļoti skaists, meditatīvs angļu radziņa solo. Arī kopā ar flautu, klarneti un oboju. Trešā svītas daļa ir  slavinājums debesīm. Šeit var iedomāties šos renesanses laika gleznojumus ar eņģeļiem, kur dejo ar tamburīniem, sit bungas, tā ir tāda kā ekstāzes izpausme Eiropas kultūrā, kas saistās ar dervišiem. Tā ir ekstāze, ieejot garīgajā pasaulē, vēl kaut kas tālāk aiz lūgšanām, kas seko. Bet 4. daļu spēlē tikai stīgas.

Un tā ir neparasta daļa - dievišķa, ar nebeidzamu melodiju, neticami skaista, cildena, mierīga, cēla, kaut kas, pēc kā ilgojas dvēsele.

Tātad arī – darbs par ilgošanos…

Jā, par ilgošanos. Par jūsu miesiskā ķermeņa atstāšanu un ceļošanu pretimkaut kam dievišķam. Un to nevar sasniegt tikai, izejot caur nāvi, tas vienkārši var notikt, kad mēs it kā pārceļamies citā dimensijā vai nu ar mūzikas palīdzību, vai sportošanu vai iemīlēšanos. Tas ir prieks, kas mums aizrauj elpu šajā neticami skaistajā skaņdarbā, kas ir viņa agrīnās daiļrades darbs, viens no viņa pirmajiem orķestra darbiem.