Latvijas Radio simtgadē, 1. novembra vakarā, tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas dzīvojām līdzi Džakomo Pučīni sestās operas "Madama Butterfly" sirdi plosošajiem notikumiem. Šis bija īpašs iestudējums ar Kristīni Opolais titullomā, un īpašs veltījums Latvijas Radio simtgadei. Arī pats iestudējums šogad atzīmēja 100. gadskārtu.

Par to, kāda ir operas "Madama Butterfly" loma Džakomo Pučīni daiļradē un Latvijas Nacionālās operas vēsturē, sarunā Annai Martai Burvei stāsta Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais padomnieks, komponists Arturs Maskats.

"Pučīni ģēnijs ir milzīgs, viņš radījis fantastisku operu pasauli, bet tieši "Madama Butterfly", manuprāt, apvienojies viss viņa smalkais psiholoģisms un ārkārtīgi traģiskais, bet ar dziļu kontekstu uztveramais stāsts. Tas nav banāls operas librets, tā nav kaut kādu neticamu notikumu virkne, kaut kādi šausmīgi, briesmīgi atgadījumi, kas liktenīgi beidzas un tad atkal, pateicoties milzīgai mīlestībai, atkal turpinās, bet tā ir īsta drāma.

Tā ir arī divu kultūru sadursme, jo darbība notiek 20. gadsimta pašos pirmajos gados. Literārais materiāls radies 19. gadsimta beigās. Tā ir 19. un 20. gadsimta mija, kad daudzi amerikāņi dodas pasaulē – tiek atklātas jaunas kultūras, dibināti kontakti, zināmā mērā izplatās tāds kā globālisms. Amerikāņu flotes virsnieks Pinkertons tālajā pasaules malā Nagasaki, kura toreiz bija pavisam provinciāla un eiropiešiem, amerikāņiem ļoti aizslēgta zeme, aizslēgta zona, satiek jaunu, nevainīgu meiteni, un iemīlas. Šī meitene atdodas viņam ar visu sirdi un dvēseli, un paliek viņam uzticīga. Diemžēl amerikāņu principi... Tas ir tas banālais stāsts par amerikāņu vīrieti, kurš iet no viena zieda pie otra, meklējot jau nākošo, un aizmirst to, ko viņš ir sadarījis tālajā japāņu zemē; aizmirst arī to, ka viņš tur radījis bērnu... Man liekas, ka konteksts un slāņi ir daudz dziļāki.

Taču paradokss ir tāds, ka no trim pasaules vispopulārākajām itāļu operām – Rosīni "Seviļas bārddzinis", Verdi "Traviata" un Pučīni "Madama Butterfly" – pirmizrādēs izgāzās visas trīs. Bet visskaļāk izgāzās "Madama Butterfly", jo tur laikam bija kas tāds, ko publika uzreiz neuzķēra un nesaprata,

jo itāļu opera 20. gadsimta sākumā jau bija kļuvusi par diezgan konservatīvu iestādījumu: tur bija savi melomāni, savi meldiņi un savas iemīļotas tēmas. Un šeit pēkšņi nāk kaut kas cits! Pučīni pirms tam ir piedzīvojis lielu triumfu – tur nav bijis nekādu domstarpību ar publiku. Tās ir trīs slavenas operas – "Manona Lesko", "Bohēma" un "Toska", kas Pučīni ir izdevušās uzreiz.

Bet ar "Madama Butterfly" ir savādāk.

Pirmizrāde Milānas operteātrī "La Scala" tiešām tiek burtiski izsvilpta: Pučīni no zāles saņem gan svilpienus, gan ļoti asus izteicienus, gan vienkāršu burkšķēšanu – un pat ļoti netaktisku burkšķēšanu.

Viņš aizvainots paņem partitūru, atsakās no nākošās izrādes, samaksā teātrim visu, ko tas ieguldījis, lai spēlētu nākošo izrādi, un noslēdzas savā brīnišķīgajā ciematiņā Torre del Lago Toskānā. Viņš ir ļoti aizvainots par publikas nesapratni, taču turpina strādāt pie šīs operas vēl pāris mēnešu: viņš kaut ko pārrediģē, un galvenais, ko viņš izdara – viņš no operas diviem cēlieniem, kas ir sākotnējā versijā, izveido trīs.

Latvija zināmā mērā ir līderpozīcijās pasaulē, jo izrādei, kas uzvesta mūsu Latvijas Nacionālajā operā, ir simt gadu: nezinu otru operas uzvedumu Latvijas teātru vēsturē – un arī pasaulē būtu ļoti grūti nosaukt precedentu kādam operas uzvedumam –, kas tiek izrādīts vienā režijā.

1925. gadā to iestudējusi no Krievijas atbraukusī režisore Sofija Maslovska – tā bija paaudze, kas no Krievijas devās projām Oktobra apvērsuma laikā. Viņa kādu brīdi strādājusi Latvijā, veidojusi vairākas operas, bet šī ir noturējusies cauri visiem laikiem. Astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito sākumā tā netika spēlēta, jo notika Operas restaurācija. Bet es pats atceros šo izrādi no 1975. gada! Un tur nekas nemainās! Vienīgā maiņa ir Kristīnes Pasternakas brīnišķīgie kostīmi, kuri veidoti atsevišķi – gan tajā pašā izrādes gleznā.

Šo izrādi jau trīsdesmit gadus kā režisora asistents jeb režisors pieskata kādreiz izcilais operdziedātājs Vladimirs Okuņš: mainījušās dziedātāju un diriģentu paaudzes, bet pats iestudējums paliek tāds, kāds tas bijis. Tas ir tik vecmodīgi, ka kļuvis jau moderni! 

Varbūt laiku pa laikam kāda no daudzajām operas vadībām aizdomājusies par šo jautājumu, bet acīmredzot nav bijis tāda mērķa. Atceros, kad vēl strādāju Andreja Žagara komandā, arī Andrejs teica – lai šis iestudējums paliek tāds, kāds ir. Otrs mūsu ilgdzīvotājs ir režisora Jāņa Zariņa "Turandotas" iestudējums, kas ir aktuāls kopš 1973. gada, bet trešais ilgdzīvotājs – Gunta Gailīša iestudētā "Nabuko" iestudējums: no 1996. gada. Tie ir trīs vecākie iestudējumi mūsu Operas teātra vēsturē, kuri nav radikāli mainījuši savu estētiku; kuri ir tādi, kādi tie tika veidoti. Latvijā esam unikāli ar to, ka šis iestudējums joprojām ir uz skatuves!"