Tiešraidē no Hamburgas, Elbas filharmonijas Lielās zāles, - Arnolda Šēnberga lieldarbs, saukts arī par oratoriju "Gurres dziesmas"!

Tieši 13. septembrī pirms 150 gadiem Vīnē piedzima šis ietekmīgais, 20. gadsimta mūzikā īstu revolūciju veikušais ebreju izcelsmes austriešu/amerikāņu komponists, Jaunās Vīnes skolas izveidotājs, kurš bija pazīstams ne tikai kā muzikālā ekspresionisma pārstāvis, atonālās mūzikas un 12 skaņu kompozīcijas tehnikas (jeb dodekafonijas vai seriālās tehnikas) izveidotājs, bet arī kā diriģents, mūzikas zinātnieks, arī gleznotājs un daiļkrāsotājs…

Šovakar šī grandiozā iestudējuma vadība uzticēta Ziemeļvācijas Radio Elbas filharmoniskā orķestra galvenajam diriģentam Alanam Gilbertam. Atskaņojumā piedalās arī solisti -  Saimons O'Nīls (tenors, Valdemārs), Kristīna Nilsone (soprāns, Tove), Džeimija Bārtona (mecosoprāns, Meža dūja), Mihaels Nāģs (baritons, Zemnieks), Mihaels Šāde (tenors, Āksts Klauss), Tomass Kvasthofs (baritons, Teicējs), Berlīnes Radio koris, Leipcigas Vidusvācijas Radio (MDR) koris un Ziemeļvācijas Radio (NDR) vokālais ansamblis.

"Gurres dziesmu" autoram Arnoldam Šēnbergam darba radīšanas brīdī ir 27 gadi. Komponista daiļrades agrīnajā posmā sacerētie darbi vērtējami kā skaistākās vācu vēlīnā romantisma stila lapaspuses.

Viena no šādām lapaspusēm ir šis monumentālais cikls "Gurres dziesmas" pieciem solistiem (soprānam, mecosoprānam, diviem tenoriem un baritonam), teicējam, vīru korim, jauktajam korim un lielam simfoniskam orķestrim.

1900. gadā Šēnbergs sāka komponēt šo darbu kā dziesmu ciklu soprānam, tenoram un klavierēm Vīnes komponistu asociācijas rīkotajam konkursam. "Gurres dziesmu" klavierizvilkumu Šēnbergs pabeidza 1901. gadā, savukārt tā instrumentācija tika veikta tikai pēc desmit gadiem, pirmo atskaņojumu piedzīvojot 1913. gada 23. februārī Vīnē Franča Šrekera vadībā.

Interesanti, ka pēc pirmatskaņojuma Šēnbergs paklanījās tikai pret mūziķiem, ne publiku, jo bija pārliecināts, ka darbs nepatiks klausītājiem, vēl jo vairāk viņam nelabvēlīgajiem kritiķiem…

Kāpēc?

Šim opusam ir īpaša vieta komponista daiļrades evolūcijā. Tā ir robežšķirtne no romantiskā uz moderno. Kad komponists bija sācis savu "Gurres dziesmu" orķestrēšanu, viņš atzina: "Šis darbs ir visas manas attīstības atslēga. Tas atklāj mani no tās puses, kuru es vēlāk vairs neesmu pielietojis, taču paskaidro, kā viss noticis tālāk, un tas manai darbībai bijis ārkārtīgi svarīgi: mana personības un daiļrades tālākā virzība sākusies tieši no šejienes".

Tātad tobrīd viņš jau vērtēja savu vēlīnā romantisma krāšņo, vēl tonālo darbu kā iepriekšējas, jau noietas attīstības stadijas dokumentējumu. Galu galā ar "Trīs klavierskaņdarbiem" op. 11 un "Pieciem skaņdarbiem orķestrim" op. 16 viņš jau bija pārgājis uz brīvu atonalitāti – vai uz atonālu skanējumu, kā viņš pats mīlēja izteikties…

"Gurres dziesmu" pamatā ir dāņu dzejnieka Jensa Pētera Jākobsena poēmu jeb dzejoļu cikls, kas radīts, iedvesmojoties no dažādām dāņu viduslaiku leģendām par notikumiem Gurres pilī.

(Jensa Pētera Jākobsena poēmas no dāņu valodas uz vācu valodu tulkojis Roberts Francs Arnolds). Viduslaiku leģendu iedvesmotās dziesmas vēsta par mīlestību, kura dāņu karaļa Valdemāra sirdī iemājojusi pret meiteni Tovi. Viņi kopā devušies uz Zēlandi, kur iemīlējies karalis uzcēlis Gurres pili. Uzzinājusi par to, karaļa sieva likusi Tovi slepus nonāvēt. Izmisuma neprātā karalis nolād Dievu, jo tas nav novērsis šo nelaimi. Par to karalis saņem sodu, saskaņā ar kuru viņam kopā ar aizsaules rēgu pulku naktīs mūžam jāmedī Gurres pils apkārtnē un kopā ar rēgiem jāpazūd, līdz uzaust dienas gaisma.