18. oktobra vakarā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" un diriģenta Normunda Šnē koncerts "Symphony of Metamorphoses" Viļņas kultūrvietā "Kablys" noslēdza festivālu "Muzikos Ruduo" jeb "Mūzikas rudens", kas šoreiz notika sadarbībā ar "Baltijas Mūzikas dienām". 

Koncerta tiešraide izskanēja visā Baltijā: to pārraidīja Latvijas Radio 3 "Klasika", Igaunijas "Klassikaraadio" un Lietuvas "LRT Klasika". Šo koncertu vadīja komponiste, Latvijas Radio 3 ierakstu producente un programmu vadītāja Anna Veismane, Johanna Mengela (Igaunija) un Gabija Narušīte (Lietuva). Programmā skanēja Rutas Paideres, Lindas Leimanes, Jona Jurkūna un Mariannas Līkas opusi. Pasākumu rīkoja Lietuvas Mūzikas informācijas centrs sadarbībā ar "Baltic Contemporary Music Network".

Pēc tiešraides izskaņas Anna Veismane telefonintervijā Marutai Rubezei atklāja šīs radoši bagātās nedēļas iespaidus, jo no 16. līdz 18. oktobrim Viļņā notika arī Starptautiskais Baltijas un Ziemeļvalstu komponistu forums, kas bija veltīts Ziemeļvalstu un Baltijas valstu laikmetīgās mūzikas organizāciju sadarbībai.

Anna Veismane: Tā tiešām jau ir tradīcija, un tas ir ļoti simboliski, ka šajos koncertos skan Baltijas mūzika un mūsu valoda: nelietojam angļu valodu, bet ēterā dzirdam tikai igauņu, latviešu un lietuviešu runāto. Ideja sākotnēji aizgūta no Skandināvijas, mūsu sadarbības ar "Rostrum", ar zviedru kolēģiem un, manuprāt, tā ļoti veiksmīgi iekļāvusies Baltijas valstu kopsadarbībā rīkotajā notikumā.

Maruta Rubeze: Pašas pirmās Baltijas mūzikas dienas noritēja Igaunijā 2021. gadā: tas bija pandēmijas gads un visa norise bija attālināti, bet apstākļi nelika nokārt degunu, un šogad atzīmējām jau festivāla piekto gadskārtu, par ko uzteicami arī rīkotāji. Atgādini, kas ir rīkotāju komanda, kam rūp laikmetīgā mūzika, jaunrade un kāds ir Baltijas valstu pienesums!

Ideja aizsākās jau 2019. gadā Tallinā, taču tā virmoja gaisā jau vēl labu laiku pirms tam. Idejas autori bija Latvijas, Igaunijas un Lietuvas komponistu savienību vadītāji. Šobrīd turpinām darboties, un arī es esmu šajā valdē – piedalos ar savu padomu arī no mediju puses. Šie cilvēki uzņemas vadīt projektus, jo, lai šādu festivālu organizētu, vajadzīgs arī papildus finansējums, un tur jāsaka paldies lietuviešu kolēģiem, jo viņi raksta projektus, viņi zina šo sistēmu, jo tie nav vienkārši projekti – tie arī izmaksā diezgan dārgi, tāpēc tas ir visu Baltijas valstu kopdarbs.

Katru gadu festivāls notiek citā valstī – sākumā Igaunijā, tad Latvijā, Lietuvā, un nākamā gada aprīlī Baltijas mūzikas dienas atkal sagaidīsim Latvijā. Tās savu darbību paplašina, jo mēs kā vienota Baltijas mūzikas vide esam interesanti lielākiem partneriem.

Kā viena komponistu savienība esam maziņi, bet mūs pasaulē uztver kā vienotu reģionu, tāpēc mums radusies iespēja sadarboties. Skandināvu komponistu savienības, salīdzinot ar mums, ir patiešām milži! Aizsākās sarunas, ka 2027. gadā, ja viss būs veiksmīgi, varētu notikt apvienotās Baltijas un Ziemeļvalstu mūzikas dienas Tallinā un Helsinkos. Mums ir lieli plāni.

Bet mazliet no statistikas un žanriskajiem virzieniem šāgada festivālā Viļņā.

Kopš 15. oktobra pabiju trijos koncertos: dzirdēju Lietuvas pūtēju orķestri, kura programmā bija Gaita Jāņa Pujāta skaņdarbs orķestrim, piektdien viesojās Tallinas jaunās mūzikas ansamblis ar izteikti laikmetīgos skaņu tembrālajos meklējumos balstītu programmu. Tas atskaņoja Santas Bušs skaņdarbu. Bijām liecinieki orķestra mūzikas koncertam, bet pirms tam vēl šeit bija gan stīgu kvartets "Chordos", kas ļoti daudz spēlē laikmetīgo mūziku, " Twenty Fingers Duo", kura sastāvā brālis un māsa, vijolniece un čellists, kuri nākamgad būs arī Latvijā. 

Parasti ir tā, ka visvairāk muzicē mājinieki, un tad ir divi viesi no katras valsts pa vienam.

Toties katra koncerta programmā noteikti jābūt komponistiem no visām trim Baltijas valstīm. Tas ir mūsu kopējais uzstādījums, kopējā noruna, lai šo apriti arī saglabājam.

Nākotnē vēl tiks iekļauti Ziemeļvalstu komponistu darbi un tādi saucamie pop-up koncerti, kuros pirmo reizi parādīsim kaut ko arī no šī reģiona, un pēc tam savukārt mūsu mūziku vedīsim uz Skandināviju.

Kāda ir emocionālā temperatūra festivālā? 

Katru gadu tas ir nedaudz citādi, jo šādas

"Baltijas Mūzikas dienas" nevar rīkot tukšā vietā, tas vienmēr ir festivāls, kas jau eksistē – piemēram, mums ir festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas", ir "Igaunijas Jaunās mūzikas dienas".

Tātad ir pamata komanda, ir festivāls ar zināmām tradīcijām un iestrādēm, tāpēc katru reizi festivāla mērķi un estētiskās nostādnes ir atšķirīgas, un tas atkarīgs no festivāla organizētājiem – cik vienotu un konceptuālu programmu viņi veido, kā arī no izpildītājiem, jo ļoti daudzi skaņdarbi ceļo no koncerta uz koncertu. Ir kaut kādas preferences, kuras izvēlas paši mūziķi vai arī komponisti, ar kuriem viņi grib strādāt. Tāpēc tas vienmēr ir liels sadarbības darbs.

Tas, kas mums vēl jāattīsta – multimediālie projekti, kuros ir gan video, gan gaismas. Tie pasaulē ir ļoti, ļoti aktuāli. Tam vajadzīgs finansējums – vairāk nekā tradicionālam koncertam, bet mums ir ļoti daudzi virzieni, kuros vēl strādāt un attīstīties, domājot arī par to, kā piesaistīt jaunu auditoriju, jaunus cilvēkus. Viļņā to diezgan labi jūt: te uz koncertiem nāk arī jaunāka gadagājuma cilvēki, jo koncerta vieta, piemēram, šodien, bija ļoti neparasta – piemērota arī rokkoncertiem un dažādiem pasākumiem.

Lietuvieši ir iemanījušies industriālās telpas, kas kādreiz kalpojušas citiem mērķiem, pielāgot arī klasiskās mūzikas koncertiem un tādējādi ievilināt tajos arī jaunāku publiku.

Par moto visām Baltijas mūzikas dienām. Man nāk prātā pašas pirmās, 2021. gadā, kad tēma bija DNA – mūzikas, kultūras un zinātnes ģenētika. Šogad – Mining transformations. Vai tas ir vairāk teorētiski, filozofiski, vai tomēr kāds šo moto ieliek arī savā muzikālajā idejā? 

Tas ir kā moto, bet tajā pašā laikā es, piemēram, igauņu komponistes Mariannas Līkas skaņdarbā saklausīju atsauci uz Mikolaja Čurļoņa daiļradi un gleznu.

Tas, ka kultūra dažādās formās dzīvo arī mūsdienu mūzikā un jaunie komponisti to redz un iekļauj savā daiļradē – tā varētu būt tendence, kas atbilst vārdam "transformācija". Jo mēs jau nesākam tukšā vietā, vienmēr ir kaut kas, kas bijis pirms mums. 

Lietuvā ļoti jūt minimālisma ietekmi, ir atsauces uz vēsturi, kultūru. Tas ir visskaistākais, jo mēs it kā esam ļoti tuvu, tomēr esam tik dažādi, varam ļoti daudz mācāmies viens no otra, varam iemācīties ko jaunu un varbūt darīt citādāk un labāk. 

Ja par "Baltijas mūzikas dienām 2026" Rīgā no 9. līdz 16. aprīlim: vai jau zināma arī tēma?

Tas noteikti jau ir padomā Kristam Auzniekam, jo viņš ļoti domājis par vienotu festivāla koncepciju un ideju. Jau šobrīd zināms, ka divi koncerti būs Liepājā, bet 13. aprīlī būs koncerts Latvijas Radio studijā. Visu nedēļu būs ne tikai koncerti, bet arī meistarklases un tikšanās ar komponistiem, un vēl dažādi blakus pasākumi, kas ir ļoti, ļoti vērtīgi.