22. avangarda mūzikai veltītā raidījuma "Tāda mūzika" izlaidumā - itāļu eksperimentālā perkusionista Rikardo La Forestas (Riccardo La Foresta) darbi, kas radīti īpaši LR3 ēteram, kā arī iepriekš nepublicēta amerikāņu brīvās improvizācijas saksofonista Maikla Fostera (Michael Foster) mūzika: viņa solo trokšņu mūzikas projekts The New York Review of C***sucking un brīvās improvizācijas trio ar bundzinieku Benu Benetu (Ben Bennett) un trombonistu Benu Geršteinu (Ben Gerstein). 

Pieminot pagājušonedēļ no šīs pasaules aizgājušo britu brīvās improvizācijas ģitāristu Džonu Raselu (John Russell), raidījumā būs dzirdams arī fragments no skaņdarba, ko Rasels radīja īpaši raidījumam "Tāda mūzika" pagājušā gada jūnijā. Šo Rasela dzīves periodu aizņēma spraiga cīņa ar vēzi, un, spriežot pēc visa, šis skaņdarbs ir viena no pēdējām radošajām aktivitātēm viņa dzīvē. 

Tāpat būs dzirdams arī Lielbritānijā dzīvojošā amerikāņu diriģenta un komponista Ārona Kesidija (Aaron Cassidy) skaņdarbs Metallic Dust klarnetista Karla Rosmana (Carl Rosman) izpildījumā. Kesidijs fokusējas uz konceptu, ko viņš pats dēvē par "ne-ģeometrisku ritmu”, kā arī daudzpusīgiem eksperimentiem ar notāciju, kurā līdztekus tradicionālai un mūsdienīgi pārskatītai grafiskajai notācijai izpildītājam jāsastopas arī ar hiper-specifiskām horeogrāfiskām norādēm, panākot mūziku, kas skaņas radīšanā prioritizē fizisko, ķermenisko un mehānisko.

Rikardo La Foresta ir gados jauns mūziķis, kas jau paguvis regulāri uzstāties ar tādiem brīvās improvizācijas grandiem kā Džons Bučers (John Butcher), Aksels Dērners (Axel Dörner) un Kriss Korsāno (Chris Corsano). La Forestas interesantākais pieteikums ir paša modificēts instruments, kas angļu valodā tiek dēvēts šādi: drummophone. Tas ir bungu komplekta apvienojums ar pūšaminstrumentu elementiem un pneimatiku, un tam paša La Forestas darbos ir ļoti daudz variāciju. Vienā no tām, piemēram, divas basa bungas tiek rezonētas ar kompresoru palīdzību, kas uz tām virza gaisa plūsmu, savukārt primitīvākās formās La Foresta uz īpaši jūtīgi uzskaņotām bungu virsmām pūš gaisu ar variējošas sarežģītības cauruļu palīdzību. Recenzējot La Forestas nesenāko ierakstu Drummophone, Filips Klārks no žurnāla The Wire sacīja sekojošo:

„La Foresta perkusiju mūziku ir ievirzījis spekulatīvas improvizācijas teritorijā.”

Raidījumā skan sekojošie La Foresta jaundarbi: Arpeggio, 22 Colpi, Soluzione di continuità.
Vēl līdz pagājušā gada beigām, kad viņš no Ņujorkas pārcēlās uz Losandželosu, Maikls Fosters ir bijis nozīmīgs šīs pilsētas brīvās improvizācijas scēnas darbonis: būdams viens no organizācijas Queer Trash dibinātājiem, viņš ir rīkojis LGBT kultūrai pietuvinātus improvizētās un trokšņu mūzikas, performanču mākslas un modes pasākumus. Fosters nereti spēlē elektroniku apvienojumā ar amplificētu soprāna vai alta saksofonu, kas savukārt ir viņa primārie intrumenti. Citētjot kritiķi Bilu Meijeru, lielākajā daļā projektu gan Fosters ir dzirdams savu pūšaminstrumentu skanējumu "samaitājot ar dāžādām preparēšanas tehnikām, pielietojot dažādus ikdienišķus priekšmetus vai balonus un motorizētas rotaļlietas".

Fosters ir mācījies Barda Koledžas konservatorijas elektroniskās un eksperimentālās mākslas programmā pie Musica Elettronica Viva līdzdibinātāja Ričarda Teitelbauma (Richard Teitelbaum) un nesen Rīgā dzirdētās skaņu mākslinieces un elektro-akustiskās komponistes Marinas Rozenfeldes (Marina Rosenfeld). Viņš uzsver, ka tieši uz nākotni vērstu un brīvdomīgu personību klātbūtne akadēmiskajā vidē palīdzēja viņam izturēt estētisko šaurpierību un konservatīvismu, kā arī, citā līmenī runājot, vārdos neizteikto homofobiju, kas šajā izolētajā realitātē ir sastopama.