Līdztekus Dziesmu un deju svētkiem Rīgā  notiek arī 23. starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls "Rīgas ritmi". No 5. līdz 8. jūlijam Rīgā koncertē Kubas, Šveices, Mozambikas, Spānijas, Francijas, Dānijas, Apvienotās Karalistes, Vācijas, Igaunijas un Lietuvas mākslinieki, bet centrālais notikums būs Raimonda Paula simfodžeza programmas “Dziesmas bez vārdiem” pirmatskaņojums kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” 6. jūlijā Rīgas Doma dārzā. 

Kā abi notikumi saslēdzas kopā, uzzinām sarunā ar džeza dziedātāju Santu Šilleri, kura ir jauniešu kamerkora „Vecrīga” kormeistare un aktīva dziesmusvētku dalībniece.

Viesos arī vibrofonists Miķelis Dzenuška un apvienības „Uzvaras Bulvāris” mūziķi – Daniēls Pelcis (bass) un Uģis Upenieks (perkusijas).

Svētku studijā skanēja kompozīcija "Konstruktoru birojs" no jaunā albuma "Satiksmes mezgls" un pirmatskaņojums jaunai versijai par tautasdziesmas "Pūt, vējiņi" tēmu.

Anete Ašmane-Vilsone: Miķeli, Santa, kādas jums ir šīs nedēļas sajūtas, kad šķiet, ka Rīga zum un dun no cilvēkiem, mūzikas, dažādas mūzikas, tai skaitā džeza?

Miķelis Dzenuška: Dziesmusvētki, manuprāt, vienmēr ir ļoti skaists notikums. Piedalījos arī pūtēju orķestra gājienā. Protams, ka organizatoriskās kļūmes un visas gaidīšanas ir grūti izturēt, bet tajā brīdī, kad esi ar orķestri un ej gājienā, svētku sajūta ir tiešām lieliska.

Santa Šillere: Svētku sajūta arī man visnotaļ ir šajos svētkos, jo piedalos ar kori – esmu Jauniešu kamerkora „Vecrīga” kormeistare.

Šie mums ir lieli svētki, kā jau ikreiz, kad esam piedalījušies. Esot vidū šai kņudēšanai un dunēšanai, jāsaka atklāti, jūtos lieliski.

Kādas sajūtas ir bijušas šajās dienās Mežaparkā? Noteikti ir prieks, nogurums, saule, lietus, viss kas cits. Arī citās vietās, kur esat bijuši, – kā tas viss top un rodas?


SŠ: Kad ar kori gatavojamies skatēm un pēc tam jau apgūstot repertuāru dziesmusvētkiem, sajūta ir viena, jo kolektīvs ir mazāks, līdz ar to sajūta, iespējams, ir pat intīmāka. Taču nonākot lielajā kopkorī, kurš pulcē padsmitiem tūkstošus, sajūta ir maģiska, brīžiem pat rituāliska. Tajā brīdī parādās tas latviešu kods, latviešu spēks. Vakar un aizvakar, kad kopā ar kori biju estrādē, sapratu, ka esmu tas cilvēks, kuru saviļņo lielās forte fortissimo vietas. Tomēr cik skaisti lielajam kopkorim skan piano pianissimo. Tas ir kaut kas neaprakstāms. To droši vien arī klausītāji dzirdēs koncertos. Arī pēc šīs viesošanās vilkšu tautastērpu un došos uz Mežaparka estrādi.

Šajās dienās daudz dzirdēts arī par to, ka koristi ir saulē sakarsuši vai lietū izmirkuši, gaidījuši garās rindās pēc pusdienām. Vai svētku prieks notušē visas tās nebūšanas, kas var gadīties ikdienā?

MD: Jā, manuprāt, beigu beigās tas visu atsver.

Var būt lietus, karstums, jebkādi laikapstākļi un jebkādas problēmas, bet tajā brīdī, kad tu tur esi kopā ar pārējiem, visas problēmas paiet malā un var patiešām izbaudīt svētkus.

SŠ: Varu tikai pievienoties Miķelim. Tieši vakar mēģinājumā lija lietus, spīdēja saule, arī visi citi apstākļi bija ļoti miksēti. Taču, kad beidzās mēģinājums, mēs ar draugiem un koristiem runājām nevis par lietu vai vēju vai ko, bet to, cik labi skanēja Jēkaba Jančevska dziesma „Koki”. Viss fiziskais, kas notiek dabā, un citas neērtības – tās ir sekundāras, uznāk un pāriet. Galu galā, cilvēkus šajos svētkos vieno dziesma un mūzika.

Jūs abi, domāju, "Klasikas" klausītājiem vairāk esat pazīstami kā džeza mūziķi, bet, redz, arī dziesmusvētkos piedalāties dziedot, spēlējot. Kā tas jūsos apvienojas?

SŠ: Manī tas apvienojas jau no pašas bērnības. Mana pirmā muzikālās dzīves pieredze un bagāža nāk no akadēmiskās mūzikas. Arī mūzikas vidusskolu, lai gan tad jau sāku ar vienu kāju kāpt džeza mūzikā, es tomēr absolvēju kā kordiriģente.

Tā mazā kora dvēselīte manī ir augusi un attīstījusies, un arī šobrīd, esot jau profesionāli džeza mūzikā, kormūzika man vienmēr ir un būs īpaša, un ar šo lappusi savā muzikālajā dzīvē es lepojos.

MD: Mani pirmie dziesmusvētki bija, kad mācījos Mediņskolas pirmajā kursā. Arī tas bija ar pūtēju orķestri. Man vēl principā nebija pieredzes, spēlējot pūtēju orķestrī. Tas bija baigais „wow”, baigais notikums, kad tikām pašā augšā spēlēt ar visiem profesionālajiem orķestriem. Bet šobrīd tas ir saistīts ar manu pedagoģisko darbību – es strādāju Rīgas Skolēnu pilī, kur ir pūtēju orķestris, ko vada Jānis Grahoļskis, un ar šo kolektīvu es arī piedalos svētkos.

Santa, jau minēji, ka profesionāli ej džeza mūziķes ceļu, bet noteikti arī tad, kad nav laika vai gribas atpūsties, tu tomēr atrodi spēku un enerģiju arī atgriezties pie kormūzikas. Kas ir tas, kas tevi tajā nelaiž vaļā un liek atgriezties un turpināt savas gaitas arī šajā žanrā?

SŠ: Manuprāt, tam ir divi aspekti. Viens noteikti ir tas, ka tas ir darbs ar balsīm un arī mans galvenais instruments ir balss, arī ikdienā strādāju par vokālo pedagogu. Mani tas vienmēr ir interesējis, un no viena vai diviem cilvēkiem tu nekad nedabūsi ārā to, ko no kora. Manuprāt, tā ir tā maģija, saskaņa, harmonija un sajūta, ko var notvert tieši kormūzikā.

Patiesībā, šīs pasaules ir viegli nodalīt, bet, no otras puses, tās nemaz neprasās nodalīt – tās abas ir absolūti organiski dzīvojošas šeit, Latvijā.

Kā kormūzika, tā arī džeza mūzika, manuprāt, jau ir iekarojusi vērā ņemamu un stabilu pozīciju. Kā jau minēju „Rīgas ritmu” intervijā, manuprāt, mēs dzīvojam eklektikas laikmetā un, kas zina, varbūt pavisam drīz džezs sastaps arī kordziesmu.

MD: Piekrītu Santai – džeza mūzika ir individuālistiskāka nekā orķestra vai kora mūzika, un ir forši, ka ir šī izmaiņa. No džeza bieži vien mazā sastāva nokļūt pie tik milzīga kolektīva ir kā svaiga, svaiga elpa.

SŠ: Runājot par to svaigo elpu, pavisam nesen VEF Džeza klubā bija koncerteksāmeni Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas maģistriem un bakalauriem, un viena no studentēm – vokāliste Līga Kupča – izmantoja kordziesmu kā sava maģistra eksāmena programmas fundamentu.

Bija ļoti interesanti manām ausīm pirmoreiz dzirdēt, kā džezs sastopas ar kordziesmām un skaisti sadraudzējas. Jā – to nevajag nodalīt, lai dzīvo kopā.

Festivāls „Rīgas ritmi” jau sācies ar jam session, šodien arī pirmais koncerts Rīgas Doma dārzā. Skan dažādi viedokļi par to, vai labi, ka dziesmusvētku laikā notiek šis festivāls. Kā jums pašiem šķiet?

SŠ: Esmu par  to domājusi. Sākumā man likās, ka tā ir ļoti interesanta izvēle, bet, manuprāt, tam apakšā ir kaut kas stratēģisks.

Ja Dziesmu un deju svētki pulcē tūkstošiem cilvēku ne tikai no Latvijas, bet visām pasaules malām, tad „Rīgas ritmi”, manuprāt, ir ieguvēji un sasniedz vēl plašāku klausītāju pulku.
MD: Jā, man tas liekas ļoti forši, jo tā ir laba pārmaiņa cilvēkiem, kas piedalās vai apmeklē dziesmusvētku koncertus, un ir iespēja paklausīties arī pilnīgi cita žanra mūziku. Man liekas, ka abi šie notikumi viens otram netraucē.

Kas jums katram ir „Rīgas ritmi”? Manuprāt, šis festivāls mūsu paaudzei ir bijis klāt viscaur, kopš vien mēs, šķiet, esam sākuši interesēties par džeza mūziku šeit, Latvijā un Rīgā.

MD: Jā, jau no bērna kājas atceros, ka notika šis festivāls, arī es devos uz koncertiem. Manuprāt, tas vienmēr ir svarīgs un nozīmīgs brīdis džeza mūziķim – uzstāties šajā festivālā, jo Latvijā tas ir lielākais.

Protams, ir arī Saulkrasti un citi, bet „Rīgas ritmi” tomēr ir tāds smags vārds, un jebkuram mūziķim ir liels gods tur uzstāties.

SŠ: Varu tikai pievienoties. Man uzstāšanās „Rīgas ritmos” ir otro reizi, un arī šoreiz sajūta, ka ir svētki, līdzās vēl šiem otriem svētkiem, ir lieliska. Arī man „Rīgas ritmi” asociējas ar kaut ko gruntīgu, ko tādu, ar ko mēs uzaugām. Nav ko liegties, ka, pateicoties „Rīgas ritmiem”, Latviju ir apmeklējuši pasaules klases mūziķi, kas mums, jaunajiem mūziķiem, ir vitāli nepieciešams, lai mēs augtu, mācītos un turpinātu mīlēt to, ko darām. Liels gods, ka varam būt programmā šogad.