Ar sarunām un dzīvo mūziku Svētku studijā viesojas postfolkloras grupa "Iļģi" jeb Ilga Reizniece, Māris Muktupāvels, Gatis Gaujenieks, Mārtiņš Linde un Egons Kronbergs.

Viņi ir jaudīgi starpnieki starp seno un mūsdienīgo. Tik īsti, ka sirds gavilē. Tik patiesi, ka dvēsele dzied. Viņu lielais iznāciens Dziesmu un deju svētki būs tautas mūzikas koncertā "Trejdeviņi spēlmanīši" 6. jūlijā, taču dančus viņi spēlē jau šovakar Esplanādē... Taču mirkli pirms kāpšanas uz skatuves Ilga Reizniece, Māris Muktupāvels, Gatis Gaujenieks, Mārtiņš Linde un Egons Kronbergs nākuši Svētku studijā.

Anete Ašmane-Vilsone: Prieks jūs sveikt Svētku studijā Esplanādē, un patiesībā jau pēc pāris stundām jūs kāpsiet ne tikai uz Svētku studijas, bet arī uz lielās Esplanādes skatuves – šovakar jums priekšā danči!

Ilga Reizniece: Mūsu sajūta aizvakar bija – ka tā skatuve ir liela, jo tik daudz cilvēku sanāca, ka likās – nu, kur nu vēl. (smejas)

Kāds jums ir šis Dziesmu svētku laiks, šī nedēļa – vai pašiem ir svētku sajūta?

Ilga Reizniece: Svētkus viens otram radām ne tikai grupā. Redzot, kas notiek Latvijā, kas notiek Rīgā, redzot, kas notika gājienā – nu, nevar būt sliktas sajūtas. Ir vienkārši fantastiski!

Gatis Gaujenieks: Man svētki saistās arī ar to, ka no visas pasaules sabraukuši paziņas un draugi – visiem ir tādas kā brīvdienas, izņemot mūs pašus, kuriem ir jāspēlē un jāstrādā. (smejas)

Mūsu sarunas galvenais temats ir tautas mūzikas koncerts "Trejdeviņi spēlmanīši", kas 6. Jūlija vakarā izskanēs Hanzas peronā. Un tieši jūs, grupa "Iļģi", esat viens liels un nopietns pamats šim koncertam, jo pamatu veidos jūsu opuss "Mēs, deviņi bāleliņi".

Ilga Reizniece: Šis viss būs pirmoreiz un, iespējams, pēdējo reizi – tas patiesi ir nebijis projekts. Paldies Laumai Bērzai par ideju – par to, ka viņa uzaicināja un izdomāja, kā mūsu radītajam opusam vēl papildus varētu piesaistīt labākos tautas muzikantus, kas mums Latvijā ir, un tur būs gan improvizācija, gan katra instrumenta izpaušanās pilnā mērā. Būs saspēles, būs viesmākslinieki –

būs dejotāji, pat veselas divas grupas – "Dandari" un Rīgas danču klubs, kas darīs to, ko nekad nav darījuši, jo horeogrāfe Agate Bankava ir laikmetīgās dejas speciāliste, un viņa paskatījusies uz mūsu tautas dejas soli pilnīgi savādākā rakursā.

Mums šķiet, ka tas viss ir ļoti, ļoti interesanti iznācis! Nebijis projekts!

Gatis Gaujenieks: Turklāt papildināts ar aizraujošām videomākslinieku vīzijām, kas to visu paspilgtinās. Būs, ko darīt, būs, ko redzēt, būs, ko klausīties.

"Mēs, deviņi bāleliņi" esot visgarākā zināmā tautasdziesma ar veseliem 65 pantiem.

Ilga Reizniece: (..) Turklāt variantu, ko izvēlēties šai dziesmai, ir ļoti daudz – gan mūzikas, gan teksta variantu.

Māris Muktupāvels: Teksta varianti gan ir samērā līdzīgi.

Ilga Reizniece: Bet mūzika – ļoti atšķirīga! Mēs izvēlējāmies to melodiju, ko Emilim Melngailim 1941. gadā teikusi Lūcija Krotkina, kura dzimusi, manuprāt, 1908. gadā - viņai bija ap 30, kad viņa Melngailim šo melodiju dziedājusi. Mums ļoti patīk šis meldiņš. Pirms daudziem jo daudziem gadiem Roze Stiebra radīja multfilmiņu "Man vienai māsiņai", un jau toreiz izvēlējos tieši šo

melodijas variantu. Taču toreiz palika tāda nepiepildīta sajūta, jo pēc scenārija autora Imanta Ziedoņa rīkojuma tur vajadzēja tikai astoņus pantiņus, un bija žēl, ka pārējie netiek izdziedāti. Gadu gadiem sirdī šo loloju, tad pienāca pandēmija, un beidzot visiem bija laiks! Vīri gāja studijā un tapa šis ieraksts.

Māris Muktupāvels: Precizēšu, ka Rozes Stiebras multfilmiņa tapa pirms 41 gada!

ANETE: Latviešiem ir tik plašs folkloras materiāls… Un izvēle kādā brīdī ir jāizdara. Vai tas ir viegli? Un vai pēc katra koncerta nav sajūtas, ka varētu vēl izmantot to, to un vēl šo?

Ilga Reizniece: Šoreiz viss izdomāts līdz pēdējam sīkumam, tāpec šoreiz nebūs tādas sajūtas, ka vēl kaut ko varējām... Tas ir tāds pilnīgs lielums. Šeit ir noteikts skaņdarbs, pieaicināti vareni papildspēki, dziedās arī "Vilkači", būs solisti un arī mūsu senais draugs Uģis Prauliņš piedalīsies.

Vienīgi žēl, ka mēnešiem ilgi esam mēģinājuši, bet koncerts būs tikai viens – tikai viena stunda! Varbūt izdosies vēl kādreiz to atkārtot. Bet pagaidām šis būs unikāls vakars.

Māris Muktupāvels: Papildinot Ilgas teikto, šis opuss jeb albums tapis visilgāk – neviens cits "Iļģu" albums vai opuss nav tapis tik daudzu gadu garumā…

Kā jūs šo tautas mūzikas programmu redzat Dziesmu svētku kontekstā? Jo šogad mums ir ārkārtīgi daudz notikumu – ir iespēja izvēlēties, ko sirds visvairāk kāro. Kā jūs šo koncertu redzat visā svētku notikumu bagātībā?

Ilga Reizniece: Savulaik grupas vārdu – "Iļģi" – esam tulkojuši kā starpniekus starp seno, kas ir bijis, un mūsdienām, bet šajā gadījumā man liekas, ka esam starpnieki starp žanriem.

Jo no vienas puses ir kori ar apdarēm, no otras puses ir arī autentiskā folklora, un mēs esam it kā pa vidam un sasaistām to. Visi instrumentālisti būs absolūti autentiski, būs horeogrāfijas, būs mūsu aranžējums, tā ka tur viss savīsies – šie dažādie skati uz tautas daiļradi, uz tautasdziesmu.

Gaidot šos svētkus, bijušas diskusijas – vai tradīcijai jāmainās, un vai esam tam gatavi dažādos kontekstos. Ilga, jūs sakāt, ka tradicionālās dejas meistari dejos laikmetīgu horeogrāfiju – tas ir lielisks pierādījums, ka varam mainīties, varam jauninājumus ieviest, un tas mūs visus tikai bagātina, nevis kaut ko atņem.

Ilga Reizniece: Noteikti! Pie tam es zinu, cik viņiem no sākuma gāja grūti, jo jaunieši nav tā raduši – viņi vienmēr danco tos dančus, ko zina, kas ir vienkārši, kurus katrs var dejot. Šeit bija jāpiestrādā. Tā ka tas viņiem paplašināja skatu uz deju kā tādu.

Gatis Gaujenieks: Ir tas teiciens: kas neattīstās – izmirst.

Māris Muktupāvels: Jeb pastāvēs, kas pārvērtīsies.

Ilga Reizniece: Jā, un tas man liekas brīnišķīgi, ka šajos Dziesmu svētkos ir vieta visam. Ir vieta dažādiem skatiem, un mēs vairs necīnāmies.

Savulaik, pirms gadiem četrdesmit, pirmajā folkloras festivālā "Baltica" tradicionālie dejotāji un skatuves deju lietpratēji viens uz otru skatījās pašķībi. Šobrīd ir vieta visiem: visi mēs esam draudzīgi, un tiešām ir fantastiski atklājumi.

Kaut vai "Koru kari": tā bija bauda! Mums gan žēl, ka netiekam vakaros uz koncertiem, jo pašiem jāspēlē, un es zinu, ka arī citiem tā ir, ka netiek visur, bet nu – tā tas ir: visu nevar.