Svētku dienasgrāmatas 3. izlaiduma pirmajā daļā tradicionāli atskatāmies uz jau aizvadītajiem Dziesmu svētku koncertiem. Visupirms par vokāli simfoniskās mūzikas koncertu "Šūpulis", kas vakar vakarā skanēja Latvijas Nacionālajā operā un "Klasikas" tiešraidē, iespaidos dalās "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, uz sarunu aicinot arī muzikoloģi Inesi Lūsiņu un komponisti Lolitu Ritmani.

 

Gunda Vaivode: "Sajūtas pēc šī ļoti apjomīgā koncerta ir tikpat dažādas, cik dažāda bija mūzika – gamma bija ļoti plaša, bet man prieks, ka šāds koncerts notiek. Vokāli simfoniskās mūzikas koncerta tradīcija ir ļoti, ļoti sena – jau kopš trešajiem Dziesmu svētkiem. Tad ilgu laiku šādi koncerti nenotika – tie atjaunojās 1975. gadā, un tad jau ar pilnu jaudu – deviņdesmito gadu sākumā, kad bija mūsu trešā Atmoda. Tie notikuši visdažādākajās vietās: gan Operā, gan Sporta pilī, gan "Arēnā Rīga" un arī Dziesmu svētku Lielajā estrādē. Vakar bija prieks, ka zāle atkal ir klausītāju pilna – biļetes uz šo koncertu nevarēja dabūt tāpat kā uz ļoti daudziem citiem Dziesmu svētku koncertiem…

Labi ir tas, ka visā šajā amatieru mākslas festivālā – Dziesmu un deju svētkos –sava vieta ir arī profesionālajiem mūziķiem, ka arī viņi var rādīt savu prasmi. 

Skaidrs, ka vakardienas programmā viss bija zināmā mērā sasaistīts ar tautas mūziku. Uz skatuves bija Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Citreiz bijuši vairāki orķestri, arī tā saucamie Festivāla orķestri, bet vakar bija viens – varētu teikt, mūsu galvenais orķestris. Bet ne tikai – bija arī koris "Latvija" un Latvijas Radio koris, un,

kas interesanti, bija nevis viens, divi vai trīs diriģenti, bet veseli desmit dažādu paaudžu diriģenti – Viesturs Gailis, Aivis Greters, Guntis Kuzma, Atvars Lakstīgala, Jānis Liepiņš, Mārtiņš Ozoliņš, Andris Poga, Imants Resnis, Andris Vecumnieks un Aleksandrs Viļumanis. Kur gan vēl mēs tādu spektru varētu redzēt, dzirdēt viņu interpretācijas un – es teikšu – arī salīdzināt. Bija arī zināmi pārsteigumi vakara gaitā…

Diriģentiem bija atvēlēta īpaša uzmanība, jo pirms sava iznāciena katram no viņiem bija iespēja videoformātā paust savu skatu uz koncerta tematu "Šūpulis", uz savu diriģenta sūtību un būtību, uz mūziku kā tādu. 

Programma bija ļoti plaša un dažāda: no Ādolfa Skultes, Jāzepa Vītola un Jurjānu Andreja līdz pat mūsdienām. Tāda bija arī koncerta veidotāju – mākslinieciskā vadītāja Aināra Rubiķa, režisores Rēzijas Kalniņas un arī citu iesaistīto doma. Spektrs bija ļoti plašs. Atskatījāmies uz saviem pirmsākumiem, dzirdējām arī to, kas tapis nesen un arī to, kas tapis speciāli tieši šiem svētkiem.

Starpbrīdī, pēc pirmās daļas noklausīšanās, satiku komponisti Lolitu Ritmani, kuras pirmatskaņojums "Pāri laikiem" skanēs pūtēju orķestru koncertā "Laiks iet pāri", un viņa, protams, ar lielu sajūsmu un, kā pati atzīst, lampu drudzi gaida noslēguma koncertu, kurā izskanēs viņas dziesmas "Augšup dzīvība" pirmatskaņojums. "

Lolita Ritmane: "Tas, kā viss ir salikts kopā, ir tiešām maģiski! Man ļoti patīk režija un arī skatuves ietērps; skaistais teksts ļoti, ļoti labi savij visu kopā.

Citkārt, ja ir tik daudz dažādu diriģentu un dažādu solistu, koncerta formāts var iznākt vairāk kā popūrijs, bet šeit tas turas kopā kā viena vīzija.

Te ir visi mūsu varenie komponisti, un, kā jau latviešiem, mūzika tomēr vienmēr ir ļoti melodiska un arī romantiska. Sevišķi interesanti klātienē bija dzirdēt tieši Lūcijas Garūtas Klavierkoncertu [kurā solists bija Reinis Zariņš], tas ļoti gāja pie sirds – varbūt tāpēc, ka viņa ir komponiste-sieviete, īsta leģenda.

Orķestrī pamanīju mūziķus, kuri spēlēja filmas "Dvēseļu putenis" mūzikas ierakstā, un man tik silti ap sirdi kļuva! Domāju – kas par laimi!

Tiešām – viss ir ļoti augstā līmenī. Ļoti jauks vakars!"

Gunda Vaivode: "No instrumentālistiem gribētu izcelt arī obojistu Pēteri Endzeli, kurš bija solists Artura Maskata Kapričo un šobrīd ir lieliskā elegantā formā. Ļoti labi bija arī visi vokālisti – Inga Kalna, Inga Šļubovska-Kancēviča, Viktorija Pakalniece, Juris Jope un Rihards Millers. Tautasdziesmās visu kopā sasēja aktrise Inese Kučinska. Tiesa, koncerta garums bija dievišķs – trīs stundas un 45 minūtes. Ar muzikologi Inesi Lūsiņu runājām, ka [šādiem koncertiem vienmēr] ir grūti izvēlēties skaņdarbus, un tad, kad tie ir atlasīti, ir grūti no kaut kā atteikties.

Tomēr īsāks šis koncerts varēja būt, jo vienkārši zuda uztveramība. Kāds skaņdarbs varbūt zaudēja ne tāpēc, ka tas ir slikts, bet vienkārši tāpēc, ka tu nevari ņemt tā labuma tik daudz pretī!"

Inese Lūsiņa: "Koncerts bija ļoti dāsns, [programmas] pietiktu vismaz diviem koncertiem…

Man visspilgtākais brīdis izpildījuma ziņā bija Inga Kalna – viņas  siltums, humora izjūta; viņai neko nevajag speciāli darīt, vienkārši jūti, ka šajā personībā tas viss ir!

Sākot ar to, ka Jāņa Mediņa cikls, kas izvijās visa koncerta garumā, bija ļoti laba saistviela, un beidzot ar to, ka vēlajā vakara stundā, kad pirmajā brīdī likās – pēc tā spēka un spožuma, kad beigās vēl visi bijām nodziedājuši himnu, kas izskan Jurjānu Andreja Latvju vispārīgo Dziesmu svētku maršā, bija sajūta, ka šis ir tāds noslēgums, mēs visi esam taisnām mugurām izslējušies –,

iznāca Inga Kalna un nodziedāja "Aijā, žūžū, lāča bērni". Tas bija tik mātišķi, mājīgi, silti, tādā apaļā balsī, lai tu mazliet nomierinies – ka varbūt nav tik paranoiski jāskrien uz sabiedrisko transportu…

Mūzikas ziņā mani īpaši uzrunāja Jēkaba Jančevska opusa "Spārni, lielums un spēks" abas daļas un tas, kā tās nodiriģēja Aivis Greters... Šeit tu pēkšņi ieraugi jaunā diriģenta ļoti neparastu, ļoti retu talantu un meistarību jau šajos jaunajos gados. Skatījos un baudīju to, kā viņš valda pār visu mūzikas telpu, cik precīzi visu parāda, cik iedvesmoti to izdara…

Vai, kā man gribētos, lai pēc kāda laika – tad, kad Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim beigsies līgums ar Tarmo Peltokoski, es redzētu Aivi Greteru kā mūsu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju... Tiešām, tiešām!

Vēl šajā vakarā klasiku un sekošanu klasiskajām tradīcijām ļoti atsvaidzināja Tālivalža Ķeniņa Koncerts sitaminstrumentiem. Mani, protams, uzrunāja arī Šūpuļdziesma, kas ir Uģa Prauliņa jaundarbs, speciāli rakstīts šim koncertam, kas finālā nemaz vairs neskanēja pēc šūpuļdziesmas – tur bija cīņa, tur bija viss. Tāds nepadošanās, pārmantojamības spēks, kas nozīmē – nāks citi, un varbūt, ka tas ir bijis tā vērts. 

Un vispār – šajā koncertā man visvairāk patika tie brīži, kuros mūs uzrunāja krāsas un telpiskums: nerunāju tikai par skatuves izkārtojumu, bet arī par to, kā komponisti lietojuši mūzikas instrumentus, instrumentu grupas un kā diriģenti pratuši tās izcelt un radīt tās perspektīvas, ko redzam glezniecībā un tēlniecībā, tikai šeit tas viss ir dzīvs un kustīgs."

***

Par mazākumtautību kolektīvu koncertu "Saules dziesmu audeklā" stāsta Gita Lancere: "Ar Vangažu ukraiņu vokālā ansambļa "Jatraņ" dziedātājas Lienes Pustovajas dziedāto ukraiņu šūpuļdziesmu otrdienas vakarā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī sākās mazākumtautību koncerts "Saules dziesmu audeklā". Šajā koncertā piedalīties bija aicināti labākie no labākajiem. Atlase notika šīgada sākumā Latgalē, Kurzemē un Rīgā notiekošajās mazākumtautību kolektīvu skatēs. Un skašu rezultāti noteica arī Lielās balvas ieguvēju, kas bija Rīgas ģimeņu folkloras kopa "Berendejka" – brīnišķīga, tiešām ļoti ģimeniska kopa, ko ilgus gadus vadīja Marianna Joda, bet nu vadību pārņēmusi viņas meita Violeta Nikolajenko.

Mākslinieciskā vadītāja Jura Joneļa un režisora Mārtiņa Kagaiņa prasmīgi būvētais mazākumtautību koncerts pārpildītās Čehova teātra zāles publikai ļāva priecāties par to, cik dažādi mēs esam un kā mūsu kultūrtelpu papildina citu tautu kultūras klātesamība.

Programmā ļoti gaumīgi tika atgādināts gan par to, ka mūsu kopīgās mājas ir Latvija, gan par starptautiskajiem notikumiem. (..) 

Mazākumtautību koncertā uzstājās gan folkloras kopas, gan vokālie ansambļi, kori, skatuvisko deju ansambļi, pat tautas instrumentu orķestris, pārstāvot ukraiņu, krievu, poļu, baltkrievu, bulgāru, ebreju, romu, vācu un lietuviešu kopienas Latvijā.

Visu koncerta programmu kopā muzikāli saturēja grupa "Raxtu Raxti", ar kuriem kopā koncerta dalībnieki programmu noslēdza, nodziedot "Pūt, vējiņi!" – kā jau pieklājas Dziesmu svētkos! 

Ar vēl plašāku Latvijas mazākumtautību kolektīvu panorāmu mums būs iespēja iepazīties arī Tautu dienā "Radošuma spēks" 6. jūlijā Vērmanes dārzā un Esplanādē."

***

Savukārt par vokālo ansambļu garīgās mūzikas koncertu "Dievs. Daba. Cilvēks." vēsta Inta Zēgnere. 

Inta Zēgnere: "Kā sacīja arī šī koncerta veidotāji,

Dievs, daba un cilvēks ir vienība, kas veido cilvēka dzīves pamatu. Un patiešām es to piedzīvoju arī koncertā, kurā piedalījās ļoti spožas balsis, pie tam ansambļiem ir sava specifika, tas nav koris, tur patiešām ir vajadzīga īpaša vokāla vienība!

Šie vokālie ansambļi bija "Trifele", "Sēra", "Anima Solla", "Skonai", "Procesā", arī vīru grupa "Mundus" un vēl piedalījās arī soliste Dināra Rudāne un Guntars Prānis, kurš visa vakara garīgo vertikāli jau pašā sākumā iezīmēja ar latviešu gregorisko dziedājumu "No saules lēkta" – protams, ka kopā ar viņu bija arī ratalira. Viss vakars ar mūsdienu latviešu autoru Riharda Dubras, Uģa Prauliņa, Ērika Ešenvalda un vēl daudzu citu autoru opusiem kļuva par vienu sakrālu telpu ne vien tāpēc, ka tas notika dievnamā, bet arī ar īpašo režīmu, par ko rūpējās Inita Pelse, ar īpašu gaismas partitūru. Tur bija pat tāda kā dūmaka, kā migliņa, tāda noslēpumaina noskaņa! Arī dabas skaņas – dzirdējām putnus. Piedalījās arī instrumentālisti, kuru devus bija lielisks – paldies jāsaka gan komponistam un sitaminstrumentālistam Kasparam Kurdeko, gan Kristiānam Lindenblatam un Edgaram Zaueram, kuri veidoja lieliskas interlūdijas, caurvijot priekšnesumu, ko sniedza vokālisti. Šī koncerta mākslinieciskās vadītājas bija Anitra Niedre un Rudīte Tālberga, un Rudīti arī aicināju uz nelielu sarunu. "

Rudīte Tālberga jau paaudzēs saistīta ar garīgo mūziku: "Jā, tā tiešām ir – jau mans vecvectēvs diriģējis baznīcas kori, tā ka arī man šīs tradīcijas nav svešas, laikam tās manī burtiski ieaugušas. Esmu piedalījusies gandrīz visos iepriekšējo Dziesmu svētku garīgās mūzikas koncertos – gan koru, gan ansambļu koncertos, un bija prieks, ka šoreiz varēju to pati veidot.

Ar ko šis koncerts bija atšķirīgs? Ar to, ka mēs ne tikai dziedājām, bet mums bija arī citi izaicinājumi – jāspēlē perkusijas, uz ko mūs izaicināja Kaspars Kurdeko. Arī noskaņa un klausītāju iesaistīšana atmosfērā. Dalībnieki bija ļoti rūpīgi gatavojušies, mēģinājumi bija no rīta līdz vakaram, bet tas bija tā vērts."

Inta Zēgnere: "Abi garīgās mūzikas koncerti – gan Rīgas Domā, gan arī vokālo ansambļu koncerts Jāņa baznīcā, bija ļoti atšķirīgi. Tas garīgais varenums, ko piedzīvojām Rīgas Domā, un tad šī intīmā atmosfēra, kas valdīja Jāņa baznīcā…  Kad skanēja Kaspara Zemīša dziesma "Ko mums ir pačukstējis Dievs", tiešām bija tāda sajūta, ka tie ir tādi kā čuksti, tāda ļoti personiska uzruna."

Lielisku sadarbību ar Kasparu Kurdeko veidoja Guntars Prānis: "Man bijusi tā privilēģija, šķiet, jau trešajos Dziesmu svētkos būt daļai no ansambļu sakrālās mūzikas koncerta. Man liekas, ka šis koncerts aug, tas attīstās un ļoti liels prieks, ka dziedātājiem ir, ko teikt klausītājiem. Vienmēr kaut kas jauns top, un tajā pašā laikā tā bāze, tas pamats saglabājas nemainīgs.

Dziesmu svētkos koncerts dievnamā, koncerts Dieva godam ir brīnišķīga lieta, ļoti svarīgs un nozīmīgs. (..) Skaņdarbs kopā ar Kasparu Kurdeko bija eksperiments – mūsu sadarbībā valdīja ļoti liela brīvība, tāds atklājēja, eksperimentētāja gars.

Mēģinājām spēlēties ar krāsām, un prieks, ka arī klausītājiem tas bija kas tāds, kas uzrunā un iepriecina."

Savukārt ar sarunām un dančiem Svētku studijā viesojas grupa "Iļģi"!