Ar hangu izkliedēt mākoņus. Saruna ar komponistu Raimondu Tigulu

Komponists Raimonds Tiguls nu jau apaļus desmit gadus cieši jo cieši saaudzis ar Dziesmu un deju svētkiem. Bez viņa mūzikas un paša klātbūtnes tie vairs nav iedomājami...

Liene Jakovļeva: Tu nāc tieši no Mežaparka Lielā Estrāde, kur bija gan lietus, gan vējš... Ne tie paši pateicīgākie apstākļi mēģinājumam.

Raimonds Tiguls: Lietutiņš bija, bet tas jau netraucē dziedāt un mēģināt. (..) Šodien bija pirmais mēģinājums Lielajā estrādē – gatavojamies koncertam "Tīrums. Dziesmas ceļš", un ir tāds satraukums – pirmkārt, kā skanēs jaunā estrāde. Kā pati dziesma skanēs kopkorim – tai veidots jauns aranžējums pūtēju orķestrim. Vienmēr ar nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu, lai paklausītos, kāda būs kopskaņa. Šodien izstaigāju estrādi, paklausījos, kā skan.

Un kā skan?

Skan ļoti labi, tiešām ļoti novērtēju skaņu! Parunāju arī ar Normundu Slavu [Latvijas Radio skaņu režisoru – red.] – vienojāmies, ka ir ļoti veiksmīgs skaniskais risinājums.

Koncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš", kuram jau rīt ir atklātais ģenerālmēģinājums, bet pats koncerts ir ceturtdien, tostarp ar tiešraidi "Klasikā", skanēs tava "Rīta un vakara dziesma". Pirmo reizi – Dziesmu svētkos. Droši vien jaunā skanējumā un jaunā veidolā?

Tā sarakstīta 2016. gadā, bet pēcāk veiktas vairākas redakcijas. Pūtēju orķestra aranžējums ir speciāli veidots tieši šim koncertam, tā ka gaidu ar lielu nepacietību! Viesojoties pie orķestriem mēģinājumā, satieku savus kolēģus, ar kuriem kopā esmu mācījies: ir liels prieks par satikšanos! Tāpat arī šodien estrādē satiku daudzus savus radiniekus, kas dzied korī, ieskaitot savu māsu.

Pats esi kādreiz dziedājis Dziesmu svētkos?

Esmu gan, vīru korī "Liedags", kad vēl mācījos Ventspils Mūzikas vidusskolā. Tie bija 1990. gada Dziesmu svētki. Atceros, kā gāju gājienā: dziedātājiem bija kapteiņu formas, un man bija dīvaina sajūta, ka cilvēki uzsauc Ventspils jūrniekiem, un es esmu viens no viņiem...

Tavi svētki jau faktiski ir sākušies: arī atklāšanas koncertā mēs tevi redzējām un dzirdējām.

Šie ir jau otrie Dziesmu svētki, kuros ir īpašs atklāšanas koncerts pašiem dalībniekiem, kas ir laba ideja – dot pirmo emocionālo impulsu uz visu gaidāmo nedēļu. Koncerta rīkotāji bija izlēmuši, ka noslēgumā skanēs "Lec, saulīte". Biju izveidojis aranžējumu simfoniskajam orķestrim, un man par lielu izbrīnu jau pie pirmā akorda visi saprata, kas tā par dziesmu… Tas, protams, priecē, ka ir skaņdarbs, uz kuru visi reaģē jau pēc pirmās nots!

Jā, ir tādas īpašas dziesmas, kas par tādām kļūst, pašam autoram iepriekš par to pat nenojaušot…

Nezinu, kā ir citiem komponistiem, bet es, rakstot skaņdarbu, pat nedomāju par situāciju, kurā tā skanēs. Es vienkārši rakstu. Kādu ceļu tā dziesma pēc tam ies un kā tā iepatiksies dziedātājiem un klausītājiem – tas jau kā liktenis lems...

Studijā esi nācis kopā ar savu draugu hangu. Tā taču var teikt, vai ne? Draugs...

Pilnīgi noteikti! Hangs ir mana izlolotā Tiguļkalna skaniskais impulss, un ne mazsvarīgi, ka to ir diezgan viegli paņemt līdzi.

Tu taču pats arī būsi spēlējošs un klātesošs Mežaparkā, vai ne? Nevaru iedomāties, ka tu Dziesmu svētku koncertos sēdētu, rokas klēpī salicis, un ietu tikai paklanīties.

Kaut kā tradicionāli sanācis, ka pats arī savus skaņdarbus vienmēr atskaņoju. Pie klavierēm sēdīšos gan koncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš", gan noslēguma koncertā "Kopā Augšup".

Hangs nāk no Šveices, bet tā skaņa kaut kā ļoti sasaucas ar latviešu dvēseli.

Sasaucas gan. Instruments izveidots Šveicē 2000. gadā. Tā priekštecis ir "steel drum", kas nāk no Karību salām – hangs ir Eiropas variants. Bet – runājot par to latvisko, kas rezonē no šī instrumenta. Kad viesojos Islandē, kur kopā ar islandiešu mūziķiem ierakstījām albumu, viņi klausījās manā hanga spēlē un teica – Raimond, tas hangs skan tā, kā skan Islande! Dažus gadus vēlāk viesojos Gruzijā, kur cilvēkiem ir pilnīgi cits temperaments. Vienu vakaru spēlēju hangu, un viens gruzīns saka – klau, Raimond, bet tas hangs skan tā, kā skan Gruzija... Tā ka hangam savā ziņā ir kosmopolītiska skaņa. Esmu ievērojis, ka uz šī instrumenta skaņu reaģē lielākā daļa pasaules iedzīvotāju.

Žēl, ka neesi iemācījies ar to mākoņus izkliedēt.

Ir bijuši gadījumi! Nezinu, vai tā ir sakritība, bet ir bijušas reizes, kad mākoņi izklīst. Bet pats hanga meistars man teica, ka uz tā skaņu ļoti atsaucoties arī sievietes... Tas ir pārbaudīts, un tā ir pilnīga patiesība! (smejas)

Atgriežoties pie Dziesmu svētkiem un Mežaparka – tur tev ir daudz domubiedru: gan daudzi desmiti tūkstoši dziedātāju, gan arī diriģenti. Mārtiņš Klišāns diriģēs tavu "Rīta un vakara dziesmu", bet Māris Sirmais – "Lec, saulīte".

Ja runājam par to, kā es uzsāku rakstīt mūziku korim – tas noticis, pateicoties Mārim Sirmajam… Lai gan arī līdz tam bijām pazīstami, nejauši viņu satiku 2007. gadā Līvu laukumā. Māris bija kopā ar Ēriku Ešenvaldu, jo Ēriks tolaik dziedāja Valsts akademiskajā korī "Latvija". Māris, mani ieraugot, uzreiz teica – Raimond, mums vajag skaņdarbu Garīgās mūzikas festivālam! Uzrakstīju ciklu "Dod, Dieviņi", un tā centrālā dziesma pēc gadiem pieciem izskanēja Dziesmu svētkos. Tā ka Māris ir cilvēks, kurš mani iedvesmojis rakstīt korim. Esmu par to ļoti esmu priecīgs. Māris dziesmu "Dod, Dieviņi" diriģējis gan 2013. gada Dziesmu svētkos, kas man toreiz bija debija kā komponistam, bet 2018. gadā viņš diriģēja dziesmu "Lec, saulīte". Kad to vēl rakstīju, zvanīju Mārim un teicu – man šķiet, ir tāds skaņdarbs radies, kas tev jāpaklausās. Māris uzreiz teica – nu, tā ir Dziesmu svētku dziesma! Prieks arī par sadarbību ar Mārtiņu Klišānu: šobrīd mums ar viņa vadīto Rīgas Doma zēnu kori izveidota koncertprogramma, ar kuru 5. augustā uzstāsimies Rojas brīvdabas estrādē. Mārtiņš arī bija tas cilvēks, kurš mani mudināja uzrakstīt skaņdarbu – šoreiz tā bija "Rīta un vakara dziesma", kuru uzrakstījām kopā ar Rasu Bugavičuti-Pēci.

Tātad tevi iedvesmo ne tikai diriģenti, bet arī dzeja.

Jā, Nora Ikstena ar savu ieceri mani iedvesmoja uzrakstīt dziesmu "Dod, Dieviņi". Ar Rasu bija ļoti skaista sadarbība – 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, kopā strādājām pie deju lieluzveduma "Lec, saulīte", kur dziesma "Lec, saulīte" bija fināla skaņdarbs, un man tiešām liels prieks, ka šī dziesma klausītājiem iepatikās ar pašu pirmo reizi. Tās pirmatskaņojums bija 2014. gadā, vēlāk kori šo dziesmu sāka dziedāt, un tā tas bija līdz pat 2018. gada Dziesmu svētkiem. Kad mākslinieciskā vadība veidoja programmu Dziesmu svētku 150. gadu jubilejai, dziedātāju vidū bija aptauja, kurus skaņdarbus iekļaut to programmā. Un man bija milzīgs gandarījums, ka dziedātāji manu dziesmu "Lec, saulīte" bija ierindojuši ceturtajā vietā! Tad nu arī šis skaņdarbs skanēs noslēguma koncertā.

Tava mūzika, starp citu, skanēs arī Dziesmu svētku dievkalpojumā Rīgas Lutera draudzē svētdienas rītā.

Ideja nāca no diriģenta Matīsa Tuča. Protams, piekritu! Svētdien pulksten 11.00 būšu Torņakalna baznīcā.