Uzvaras eiforija un rozā cepure. Stāsts par to, kā koris "Spīgo" ieguva svētku Lielo balvu

Šoreiz "Svētku lādē" Līga Celma-Kursiete stāsta par IX Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem 2005. gadā, kad viņa jau kā Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" mākslinieciskā vadītāja aizveda savu kori līdz skates finālam un... ieguva Lielo balvu!

"Piedalījos arī 2000. gada svētkos, bet tad vēl biju tikai kormeistare un Lienas Celmas mācekle, kura nesen pieņemta darbā pēc Mūzikas pedagoģijas nodaļas absolvēšanas," atceras diriģente. "Tomēr arī kā māceklei man tika ļoti daudz uzticēts - bija jādiriģē obligātā dziesma, jādzied solo un, nenoliedzami, tas mani ļoti norūdīja un palīdzēja manā profesionālajā izaugsmē.

Bet 2005. gada svētki ir absolūti īpaši manā atmiņu plejādē, jo tik daudz kas notika pirmo reizi.

Pirmo reizi es gāju kā kolektīva mākslinieciskā vadītāja. Pirmo reizi mēs arī gājām ar nosaukumu "Spīgo", un tas plaši izskanēja Latvijā - jo laikposmā starp 2000. un 2005. gadu Jelgavas 4. vidusskolas kolektīviem tika doti vārdi ar sakni "spīg-". Un pirmo reizi mēs izcīnījām Lielo balvu, jo līdz tam tā netika nodefinēta un piešķirta.

Un vēl interesanti, ka mēs arī nokļuvām pieņemšanā pie toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas Rīgas pilī. Pavisam kopā, ja nemaldos, tur bija trīs kori, un mūsu vietā bija jābūt citam korim, bet, tā kā mēs uzvarējām, tikai to vēl paši nezinājām - varbūt tikai nojautām no šī uzaicinājuma - šie kori veikli tika apmainīti, un cita kora vietā pie prezidentes nonācām tieši mēs.

Pieņemšana Rīgas pilī bija ļoti satraucošs notikums gan bērniem, gan, domāju, arī mums, pieaugušajiem - apsardze, pārbaudīšana un miesassargi ar vadiņiem pie ausīm... 

Mums arī nedaudz parādīja pili - ne visu, jo daudzas telpas vēl bija rekonstrukcijā. Mūs pacienāja ar brīnišķīgām kanapē maizītēm - arī tas kora meitenēm bija kas ļoti īpašs un satraucošs. Vēl atceros, ka man toreiz palūdza nodiriģēt kādu no a cappella dziesmām, kas tajā brīdī bija repertuārā, un izjutu ļoti lielu diskomfortu, jo bija jādzied pils pagalmā un ļoti švaki skanēja... Tas kārtējo reizi apliecina to, cik ļoti grūti bērniem ir dziedāt ārā, kaut arī tie skaitījās labākie kori. Ja pieaudzis cilvēks uz elpas vēl kaut cik izklausās ārtelpās, tad bērnam tas ir teju neiespējami."

Diriģente arī neslēpj, ka kora mākslinieciskās vadītājas nosaukums viņai klēpī gluži vis nav iekritis: "2004. gadā biju jau kori aizvedusi uz koru konkursu Pērnavā, kur mums ļoti labi veicās - mēs uzvarējām. Ceļš uz turieni nemaz nebija tik vienkāršs, jo nekas tāds pirms tam nebija darīts. Bija jāpārliecina vecāki, ka vajadzīga dalības maksa un ka mēs gluži vis nebraucam ekskursijā, bet bērniem šī būs ļoti noderīga pieredze. Ar katru reizi tas, protams, kļuva vieglāk, arī pilsēta mūs atbalstīja.

2005. gadā tieši pirms svētkiem bijām Tamperē, kur mums arī labi veicās - izcīnījām divas zelta medaļas. Tā ka Dziesmu svētku fināla skatē mēs jau bijām ļoti gatavas un jau konkursos rūdītas.

Atceros, uznācām ar manu "Saucēju dziesmu" kā ievadu, kur ir tāda sasaukšanās pāri zālei, un meitenes ļoti pārliecinoši spēja sevi parādīt. Varbūt no vienas puses var teikt - tā bija tāda iesācēju veiksme, bet no otras puses - man vienmēr no pašiem pirmsākumiem bijis ļoti svarīgi, lai vizuāli šie priekšnesumi būtu interesanti un artistiski, un ar to mēs tajā laikā izcēlāmies citu vidū."

Gadu vēlāk Līga Celma-Kursiete aizbraukusi studēt kompozīciju uz Nīderlandi. "Atceros, rādīju saviem kursabiedriem fotogrāfijas no skates - sak', jūs redzat, cik meitenes ir skaistas, jūs redzat, cik viņas dzīvīgas?

Bet toreiz, kad svētkos Raimonds Pauls paziņoja, ka esam ieguvušas Lielo balvu, abas ar mammu nācām, koris skandēja no augšas "Spīgo, Spīgo" - tie bija eiforiski mirkļi...

Bet viskošākā odziņa bija mammas cepure - man nav ne jausmas, kur viņa tādu bija atradusi, tādu lielu rozā cepuri, kas saskaņojās ar viņas rozā rozi pie kostīma. Bet paziņas man ir stāstījuši - kad ieraudzījuši viņu televizora ekrānā, tad noelsušies vien."