Rudenī klajā nāks grāmata „Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības”. Tās sastādītāja un viena no autorēm ir muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa. Viņas stāsts ļauj ielūkoties topošajā grāmatā.


Bērni un jaunieši ir dziedājuši lielākos un mazākos svētkos, arī trimdā - latviešu skolās, nometnēs, īpašos svētkos Eiropā, Amerikā, Austrālijā. Caur dziesmu jaunākajās paaudzēs tika uzturēta latviešu valodas prasme un piederības sajūta latviešu kopienai, atrautai un eksistējošai tālu no Latvijas, ar kuru sakarus uzturēt tikpat kā nebija iespējams. Otrā pasaules kara pēdējā gadā, Austrumu frontei ienākot Latvijas teritorijā, apmēram 170-180 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju devās rietumu virzienā pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju un dienvidu virzienā, kuģos, pa zemes ceļiem, uz Vāciju, cauri Lietuvai, uz vāciešu okupēto Poliju. Karam beidzoties, pēc dažiem aprēķiniem, 120-150 tūkstoši rietumu okupācijas zonās esošo bēgļu nolēma palikt rietumvalstīs un laika gaitā sāka sevi uzskatīt par trimdiniekiem.

Bēgļu nometnēs Eslingenā, Vircburgā un citur ātri vien izveidojās tā sauktās “mazās Latvijas” ar pamatskolām un vidusskolām, reliģiskajām draudzēm un dievkalpojumiem, teātra izrādēm un koncertiem, literāriem un saviesīgiem vakariem, mākslinieku izstādēm un daudzām sabiedriskām organizācijām.

Notika pirmie trimdas dziesmu svētki un dziesmu dienas, taču Eiropā patstāvīgu jauniešu un bērnu dziesmu svētku, ar nelielu izņēmumu Anglijā, nebija. Bērni piedalījās lielajos pasākumos, veidojot arī atsevišķas programmas daļas. Notika bērnu rīti, bērnu un jauniešu pēcpusdienas - Eiropas dziesmu svētkos 1964. gadā Hamburgā notika īpašs bērnu rīts, bet dziesmu svētkos Hannoverē 1968. gadā - bērnu un jauniešu pēcpusdiena. Arī turpmāk viens no dziesmu svētku akcentiem bija likts uz jauniešu muzicēšanu. Daudzu šo pasākumu dvēsele bija komponists Andris Vītoliņš. Vienīgais izņēmums bija 1970. gados, kad tika rīkotas divas Anglijas jaunatnes dziesmu dienas, lai gan tādu nosaukumu tām nedeva - tie bija nosaukti par jaunatnes svētkiem, bet tās bija kārtīgas dziesmu dienas. Kopumā, līdz ar citu organizāciju rīkotiem svētkiem un Pasaules latviešu dziesmu svētkiem, notika seši Eiropas dziesmu svētki.

Arī Kanādā un ASV bērni piedalījās lielajos trimdas svētkos, līdz Mārtiņam Štauveram Kanādā un viņa līdzgaitniekiem dzima ideja rīkot īpašus jauniešu dziesmu svētkus, kas laika gaitā apvienoja Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu jaunākās paaudzes.

Šajos svētkos, kas notikuši abās valstīs, sevi parādīja jaunie profesionālie mūziķi, diriģenti, komponisti. Šie sarīkojumi ļāva uz lielās skatuves parādīties jauniem talantiem - komponistiem Dacei Aperānei, Imantam Mežaraupam, Lolitai Ritmanei, pianistam Arturam Ozoliņam un daudziem citiem. Tajos notiek nereti novatoriski, pat provokatīvi pirmatskaņojumi, kā dziesmu spēle “Varoņdarbi”, kuras teksta autore bija Baņuta Rubess un komponiste - Dace Aperāne. Vidējās un vecākās paaudzes komponisti un atskaņotājmākslinieki - Andrejs Jansons, Tālivaldis Ķeniņš un daudzi citi - sniedz jauniešiem atbalstu svētku programmu izveidē. Pirms svētkiem tika rīkotas īpašas mūzikas nometnes Kanādā, kuras savā turpinājumā kļuva par Starptautiskajiem jauno mūziķu kursiem. Tie kopš 1994. gada ik pēc diviem gadiem notiek Latvijā.

Kopumā Kanādā un ASV notika seši jaunatnes dziesmu svētki - no 1975. gada Monreālā līdz 1987. gadam Šērbrukā, Kanādā.

Gan Eiropā, gan Amerikas kontinentā dziesmu svētku aktivitātes neaprobežojas tikai ar dziedāšanu un dejošanu vien, bet ietver plašāku mūzikas žanru parādīšanos, kā arī literatūras vakarus, teātri, mākslas izstādes. Līdzīgi tas joprojām ir Austrālijā, kur līdz pat mūsdienām turpina notikt Jaunatnes dienas. Vecie un pieaugušie ieceļotāji ar dzīves un darba pieredzi Latvijā jau 1951. gadā organizē pirmās Austrālijas latviešu kultūras dienas, bet 1954. gada septembrī Melburnā notika pirmās Viktorijas štata latviešu jaunatnes dienas. Interese par tām bija plaša, tāpēc tika pieņemts lēmums Jaunatnes dienas rīkot arī Austrālijas mērogā. No 1962. gada tās rotēja starp Melburnu, Sidneju un Adelaidi, universitāšu un skolu brīvlaikā maijā vai septembrī, vai oktobrī.

Jaunatnes dienas notika ik gadu, retu reizi pa kādam arī izlaižot. Zīmīgi, ka tajās savu vietu ieņem arī sports, saviesīgi pasākumi un ekskursijas, bet centrālajā vietā, protams, dejošana, dziedāšana, teātris, mākslas izstādes, dzejas vakari, dievkalpojumi.

Tieši Austrālijai raksturīgi, ka Jaunatnes dienas organizē paši jaunieši. Ir dažas iezīmes, kas apvieno visus pasaulē notiekošos latviešu jaunatnes dziesmu svētkus: gan plašā dažādo jomu aptvere, gan tuvošanās tradicionālajam etniskajam mantojumam. Ļoti plaši izplatīta ir kokles spēle, bet dejotāju vidū - etnogrāfiskā materiāla apguve.