Pūtēju un simfonisko orķestru jauno mūziķu apmācība - atšķirīga

Diriģents un virsdiriģents Haralds Bārzdiņš šoreiz stāsta par to, kāda ir atšķirība pūtēju un simfonisko orķestru jauno mūziķu apmācībā, akcentējot izglītību, atbildību, skaņdarbu interpretāciju.

“Nav jau noslēpums, ka pats esmu pūtēju orķestra fans –

mans mērķis, kas šobrīd arī zināmā mērā mūsu valstī jau īstenots, ka arī pūtēju orķestris sasniedz simfoniskās mūzikas muzicēšanas tradīcijas.

Proti, vēl nesenā pagātnē pūtēju orķestri vismaz Latvijā, īpaši jau bijušās Padomju Savienības teritorijā, vairāk nozīmēja bravūrīgu ielas muzicēšanu, kā tautā smejas - "Stum, kaktā, stum, kaktā"... Simfoniskā mūzika, protams, uzliek daudz augstāku latiņu,” uzsver Haralds Bārzdiņš. “Te laikam nostrādā tas, kas ļoti izteikti redzams Dziesmu svētkos – ja mēs pārbaudītu katra dziedātāja profesionālo sniegumu individuāli, kvalitāte dažbrīd būtu gluži apšaubāma, bet svētkos notiek tas brīnums, ka, dziedot vai spēlējot kopā, skaņa izlīdzinās. Cilvēks varbūt pat neapzināti pieskaņojas visiem pārējiem, un tas aiziet ar lielu enerģētisko pacēlumu. To īpaši izjūtu arī skolā. Mums ir liels pūtēju orķestris, ap simt cilvēkiem. Klarnešu, piemēram, ir vismaz trīsdesmit.

Protams, kāds kādā sarežģītākā vietā tikai pakustina pirkstus un "izbrauc" uz kāda cita mūziķa snieguma... Turpretī simfoniskajā orķestrī tev jābūt pilnībā gatavam muzicēt – īpaši pūtējam, ja esi solists.

Katra niansīte būs dzirdama,” uzsver diriģents.

Viņš arī atzīmē: “Lai nokļūtu simfoniskajā orķestrī, jāsasniedz zināma profesionalitāte, biedriskums, mākslinieciskā disciplīna, atbildības sajūta. Kā mēdz teikt sportā, īpaši nesenās olimpiādes kontekstā – ka psiholoģiskā emocionālā slodze ir tik liela, ka pēkšņi cilvēks vairs nesasniedz to, ko viņš varēja parādīt iepriekš. Te man atmiņā nāk viens ļoti spilgts notikums: bija mums atbildīgs koncerts Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kurā man bija tas gods atskaņot arī Jāņa Ivanova Ceturto simfoniju "Atlantīda" – ļoti sarežģītu skaņdarbu kopā ar kori. Atsevišķs solo numurs mums bija Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Pēkšņi jutu, ka mana orķestra koncertmeistars, pirmā vijole, kas bija sevi jau izlicis "Atlantīdā", vairs vienkārši nespēj to panest – jo mēs centāmies nospēlēt tik smalki, kā jau raksturīgi šim Dārziņa skaņdarbam – iekšēji klusināti, bet skanīgi.

Jutu, ka vijolniekam sāk drebēt rokas. Viņš nevarēja paspēlēt! Burtiski ar roku norādīju vijoļu grupas regulatoram, lai orķestri vada viņš.

Te ir tā simfoniskā orķestra būtība – ka tas iemāca cilvēku mobilizēties. Šeit visas matērijas ir daudz, daudz smalkākas nekā pūtēju orķestrī. Mēs, protams, ar pūtēju orķestri cenšamies spēlēt līdzīgi – ja paskatāmies pūtēju orķestru sniegumu īpaši jau Dziesmu svētku finālsacensību izvēles programmās – pat neatceros tādu orķestri, kas varētu bez satura vienkārši spēlēt nošu materiālu – visi cenšas atklāt iekšējo saturu.”

Haralds Bārzdiņš neslēpj: “Man ir milzumliels prieks par to, ka 2000. gadu sākumā nolēmām: esam sasnieguši jau tādu attīstības līmeni, ka varam uzņemties atbildību, ka Skolu jaunatnes dziesmu svētkos instrumentālo pavadījumu spēlēs skolēni paši – izveidojām Dziesmu svētku simfonisko orķestri!

Tas bija jauns pakāpiens, un tagad vispār svētki nav iedomājami bez šī orķestra.”

Bārzdiņš arī uzsver, ka pūtēju orķestris ir daudz mobilāks: “Ja to izsēdinās neapdzīvotā salā, tas nomaršēs un visu izdarīs!

Savukārt simfoniskajā orķestrī, lūk, ir šī specifika – pirmkārt jau stīginstrumenti. Arī koka pūšamajiem instrumentiem kaitē atmosfēras mitrums. Otra lieta – vijolītēm, ja spēlējam ārtelpās, nepieciešams papildu apskaņojums. Neapšaubāmi, simfoniskais orķestris ir vairāk akadēmisks. Lai varētu saprast visas nianses, kas ir tā bagātība un krāšņums, kas simfoniskā orķestrī, jāiemācās dzirdēt labi tembru, intonāciju, dramaturģiju.”