No strauta līdz upei... Pirmie svētki brīvajā Latvijā

Šoreiz virsdiriģenta Arvīda Platpera stāstījums par pirmajiem svētkiem, kas notiek jau brīvā Latvijā 1995. gada jūlijā. Tie zīmīgi ar to, ka ievērojami paplašinājies dalībnieku skaits (30 000), jo līdzās koriem, dejotājiem un pūtēju orķestriem piedalās arī folkloras kopas, lauku kapelas un koklētāju ansambļi.

Noslēguma koncertā 2. jūlijā Mežaparka estrādē vēl beidzamo reizi kāpj diriģēšanas vecmeistari Jānis Dūmiņš, Jānis Brants, Jānis Sprancmanis, Terēze Broka un Jānis Zirnis, bet apvienotajā zēnu korī - 3000 dziedātāju! "Tas bija milzīgs spēks, kas no tā brīža gājis tikai mazumā," saka Arvīds Platpers. Pirmo reizi programmā atsevišķa sadaļa veltīta arī apvienoto pūtēju orķestru priekšnesumiem.

***

Pirmie Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki jau neatkarīgajā Latvijā notika 1995. gada 2. jūlijā. Pēc skaita tie bija sestie, un kopumā tie pulcēja jau 30 000 dalībnieku – līdzās koriem, dejotājiem un pūtēju orķestriem piedalījās arī folkloras kopas, lauku kapelas un koklētāju ansambļi. Koncerts sākās ar himnu "Dievs, svētī Latviju!", pēc kuras uzrunu teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

"Ar ko šie svētki bija zīmīgi? Tajos skolēnu priekšā vēl stāvēja vecā gvarde – mūsu izcilākie lielo koru vadītāji: Jānis Dūmiņš, Jānis Zirnis, Jānis Sprancmanis, Terēze Broka, Jānis Brants," atceras daudzu dziesmu svētku virsdiriģents, profesors Arvīds Platpers. 

Savukārt jaunā diriģentu plūsma bija saistīta ar Sigvardu Kļavu, Jāni Erenštreitu, pašu Arvīdu Platperu, Romānu Vanagu un Ivaru Bērziņu.

"Pēdējo reizi ļoti spēcīgi izskanēja zēnu koru dziedājums – tie bija trīs tūkstoši dziedātāju, tas bija liels spēks, kas ar gadiem mazinājās. Skanēja tautas dziesmu apdares, kas vienmēr kuplinājušas Skolu jaunatnes dziesmu svētkus," uzsver Platpers, atzīmējot, ka bez latviešu autoru dziesmām skanēja arī divas pasaules pērles – Ludviga van Bēthovena Eiropas himna (jeb Devītās simfonijas fināls), kuru vadīja virsdiriģents Jānis Ābols, kā arī Jāņa Dūmiņa vadītais Džuzepes Verdi "Vergu koris" no operas "Nabuko".

"Vēlāk no šī repertuāra tika paņemtas dziesmas arī Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, tāpēc mēs visu laiku varam teikt – no strauta uz upi ceļo arī repertuārs, piemēram, Mārtiņa Brauna "Mīla ir kā uguns", "Saule, Pērkons, Daugava".

Man kā diriģentam ļoti patīkami atcerēties Raimonda Paula dziesmu, ko Maestro bija rakstījis speciāli svētku noslēgumam ar Ojāra Vācieša dzeju "Tu esi". Tieši radošums vienmēr ir tas, kas atstāj dziļu iespaidu, un šoreiz tā dziesma ir īsa – vien divpadsmit taktis jeb sešas rindiņas, un visu laiku tiek atkārtots viens teksts par Latviju: "Tu esi Latvija, tu esi Latvija." Tāda uzmundrinoša, labas emocijas raisoša.

Tās atskaņojumā mēs pirmo reizi izmantojām čukstus. Bija ļoti grūti noklusināt gan skatītājus, gan dziedātājus, bet mums izdevās! Tas ir kaut kas neaptverams, kad vairāk nekā divpadsmit tūkstoši dziedātāju čukst uz skatuves.

Pēc tam viņi runā no piano līdz forte un tad sāk dziedāt. Un pats Maestro spēlē pie klavierēm, kā papildinot šos dziedājumus, un beigās šī dziesma izvērtās kā kolosāla himna Latvijai."

Tieši šajos svētkos pirmo reizi piedalījās arī skolu apvienotie pūtēju orķestri. "Tādi diriģenti kā Jānis Ābols, Haralds Bārzdiņš, Andris Muižnieks un Agris Celms bija tie, kas prata skolās šos orķestrus vadīt, un skolu pūtēju orķestri, kas uzstājās kā kopēja vienība Dziesmu svētku estrādē, nomainīja dziedātājus un atskaņoja brīnišķīgas partitūras, kuru vidū bija arī latviešu karavīru dziesmas Jāņa Ābola instrumentācijā. Skanēja dziesmas, ko ļoti ilgus gadus mēs vispār nedrīkstējām publiski atskaņot – tās, kuras saistītas ar mūsu vēsturi," atmiņās dalās Arvīds Platpers.

"Ir grūti atcerēties, kuros vēl svētkos tik daudz reižu bijis jāatkārto dziesmas, jo publika un paši dziedātāji to vienkārši pieprasīja, un tas padarīja koncertus diezgan garus.

Domāju, šīs ir emocijas, kas bērnam paliek atmiņā uz mūžu – tāpēc jau šie svētki ir vajadzīgi. Tiem rūpīgi gatavojas, izvēlas repertuāru, un tad, lūk, viss aizved pie šīm emocijām, kas tev paliek ķermenī un vēlāk vienmēr dod kolosālu enerģiju kaut ko darīt tālāk, kaut ko darīt vēl. Man ļoti žēl, ka šie pēdējie svētki pandēmijas dēļ notiek tā, kā tie notiek. Bērni zaudē šo milzīgo vitamīnu, skaistās emocijas, kas veidojas tieši kopdziedāšanā.

Domāju, ka jaunā estrāde mums dos iespējas – kad beidzot varēsim sapulcēt tos trīspadsmit tūkstošus dziedātāju, bērni būs laimīgi izbaudīt šīs emocijas."