Līga Celma-Kursiete: Jūnijā piedzima dēls, bet jūlijā kāpu uz Mežaparka Lielās estrādes

Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente Līga Celma-Kursiete šoreiz atceras X Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus 2010. gadā, kad pirmo reizi kā virsdiriģente kāpusi uz Mežaparka estrādes podesta.

Šī goda nasta bijusi trīskāršsmaga, jo nācies sadalīt uzmanību arī starp jaunās māmiņas pienākumiem un meiteņu kora "Spīgo" dalību koru finālskatē.

Šajā atmiņu stāstā arī par to, kā noturēt kora līmeni nemainīgi augstu, par trikiem, lai panāktu uz sevi vērstu kopkora skatienu, arī par grumbuļaino ceļu uz pasaules koru olimpiādi Dienvidkorejā un "Tālavas taurētāju".

***

"Šajos svētkos tiku aicināta kļūt par svētku kopkora virsdiriģenti. Un interesanti –

kad Arvīds Platpers man zvanīja un izteica šo ļoti godpilno piedāvājumu, es viņam teicu – jūs šobrīd to uzzināt pirms maniem vecākiem, bet – es gaidu bērniņu...

Platperu pāris mani sirsnīgi apsveica un pārliecināja, ka visu būs iespējams apvienot. Savā jaunības maksimālismā un karstgalvīgumā arī parakstījos uz to...

Tā nu jūnijā piedzima mans pirmais dēls, bet jūlijā jau bija jākāpj uz Lielās Mežaparka estrādes podesta un jādiriģē "Caur sidraba birzi gāju"," abus tik svarīgos notikums atceras diriģente.

Viņa uzsver: "Jebkuram, kurš ar labiem panākumiem piedalījies jebkāda veida sacensībās, droši vien ir zināms tas, ka uzvarēt ir vieglāk, nekā pēc tam šo līmeni noturēt. Tas ļoti tiešā mērā attiecas uz mums, jo 2005. gadā uzvara šķita tik rožaina un eiforiska, un pēc pieciem gadiem bija iekšējais uzstādījums, ka šī latiņa ir jānotur un tas jāizdara vēlreiz. Kopā ar virsdiriģentes un jaunās māmiņas pienākumiem tā bija diezgan smaga nasta, ko celt un turēt," nopūšas Līga.

"Skaistākais, ko no šī laika perioda var izcelt – mūsu sadarbība un draudzība ar maestro Raimondu Paulu, kas aizsākās jau 2009. gadā.

Toreiz mēs bijām uzaicinātas uz Pasaules koru olimpiādi Dienvidkorejā. Lai finansiāli varētu šo braucienu pacelt, rīkojām labdarības koncertu Jelgavā. Uz to bija uzaicināts gan Maestro Raimonds Pauls, gan arī "Prāta vētras" puiši. Dziedājām Maestro dziesmas, un koncerts izvērtās ļoti skaists. Maestro mums asprātīgi novēlēja neaizbraukt uz Ziemeļkoreju. Aizbraucām uz pareizo Koreju, bet, nonākot galā, atklājās, ka ir cūku gripas epidēmija un viņi šo konkursu ir pusceļā apturējuši... Mēs knapi varējām iet ārā no kopmītnēm, tikai drusciņ pastaigāt pa pilsētu. Ar citiem konkursantiem tikties nedrīkstējām, visur bija cilvēki maskās. Korim, protams, tas bija liels trieciens, jo programma bija sarežģīta, mēs bijām ilgi gatavojušās."

"2010. gada skatē dziedājām Maestro Raimonda Paula "Tālavas taurētāju", ko gadu iepriekš jau bijām koncertā apdziedājušas – Jānis Apeinis dziedāja solo, un Maestro pats to bija dzirdējis. Tas viss bija aizsākums ļoti skaistai sadarbībai, kas pēc tam rezultējās daudzos skaistos koncertos un vairākās programmās.

Dziesma "Tālavas taurētājs" man pašai ir ļoti tuva gan melodiski, gan arī pēc teksta. Tās teksts – Mans zelts ir mana tauta, / Mans gods ir viņas gods, / Kas, postīdams viņu šausta, uz pekli lai rauj to jods. – būtu jānoskaita un jāzina katram Saeimas deputātam."

Un kāda ir galvenā atziņa, ko Līga guvusi no virsdiriģēšanas procesa? "Ka tev ir jāpanāk, lai kopkoris vispār uz tevi paskatās... Atceros, ka otrā balss kreisajā pusē konsekventi kaut kur skatījās apkārt un visu laiku atpalika. Un tad man tēvs pamācīja – sagaidi, uztaisi fermātu katra panta beigās, lai viss satek kopā. Tā arī darīju, un koristi bija spiesti paskatīties, kad sākas nākošais pants, jo tas nebija gluži metronoma ritmā... Vēl viņi bija spiesti paskatīties arī tad, kad bija pēdējā panta fermāta, un tad pēc ieraduma vēl kādreiz paskatījās. Un tad jau varbūt pat arī var sasniegt to, ka ir "daudzas balsis, doma viena"."