Kokles ceļš uz Dziesmu svētkiem. Teiksmas Jansones atmiņu stāsts

Šoreiz "Svētku lādē" Teiksmas Jansones stāsts par koncertkoklēm un to saistību ar Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.

Šodien latvieši, lai stiprinātu latviskumu, kā arī apliecinātu un nodotu nākamajām paaudzēm piederības sajūtu Latvijai, svin tradicionālos svētkus - Lieldienas, Jāņus, Ziemassvētkus. Tad labprāt ne tikai klausās un dzied latviešu tautasdziesmas, bet arī apgūst kokles spēli.

Dziesmu svētkos, kas tiek uztverti kā tautas svētki, kokļu klātbūtne ir visnotaļ piederīga, par ko liecina kupli apmeklētie kokļu mūzikas koncerti.

Bet tā tas nav bijis vienmēr, tādēļ lūkojam uzzināt, kā kokles un koklētāju ansambļi nonākuši līdz savam, tikai koklēm veltītam Kokļu mūzikas koncertam.

Attieksme par kokļu dalību Dziesmu svētkos ir bijusi neviennozīmīga. Pirmo reizi Dziesmu svētkos kokles ieskanējās 1970. gadā. Apmēram 30 koklētājas apvienojās kopā ansamblī un uzstājās deju koncertā Daugavas stadionā.

Otrreiz kokles piedalījās 1973. gadā, kad notika simtgades Dziesmu svētki, kuros, neskatoties uz to, ka tie bija pieaugušo dziesmu svētki, piedalījās arī mūzikas skolu koklētāju ansambļi. No šī gada Dziesmu svētku norisēs ienāca Tautas mūzikas koncerts. Trešo reizi svētkos koklētāju ansambļi piedalījās 1977. gadā - nu jau par tradīciju kļuvušajā Tautas mūzikas koncertā, kas daudzus turpmākos gadus notika Latvijas Valsts universitātes (tagad - Latvijas Universitāte) Lielajā aulā. Ceturtā reize, kad Dziesmu svētkos skan kokle, ir IV Skolēnu dziesmu un deju svētki. Tādēļ turpmāk runāsim tikai par skolēnu dziesmu svētkiem, kaut arī tie paši mūzikas skolu bērni piedalījās gan Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, gan Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.

Kā tad svētkos parādījās kokles? Pirmkārt, tās skanēja Dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē, diemžēl iepludinātas kopējā skanējumā ar koriem un pūtēju orķestriem. Tas bija 1979., 1984. un arī 2000. gadā. 1995. gada svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē - kā koklētāju ansambļa priekšnesums koru uznākšanas laikā. 

Vairāk kokles skanējumu varēja dzirdēt, kad kā dalībnieces Tautas mūzikas koncertā uzstājās ar ansambļa solo priekšnesumiem 2005. un 2010. gadā. No 2015. gada tieši koncertkoklēm ir savs Kokļu mūzikas koncerts.

Padomju gados Latvijā bija ļoti izvērsts arodskolu tīkls, ko sauca par darba rezervēm. Arī par profesionāli tehnisko skolu sistēmu, kas ilgus gadus Jāņa Brodeļa vadībā bija viena no labākajām visā Padomju Savienībā. Profesionāli tehniskās skolas piedāvāja plašas un daudzveidīgas ārpusklases nodarbību iespējas. Jānis Brodelis uzskatīja, ka jauniešiem ne tikai jāapgūst amata prasmes, bet arī kaut kas no daiļajām mākslām. Katrā profesionāli tehniskajā skolā bija savs koris, dažādi deju kolektīvi, pūtēju orķestri, arī folkloras kopas un koklētāju ansambļi. Katru gadu maijā notika divi koncerti toreizējā Latvijas PSR Operas un baleta teātrī. 

Jāņa Brodeļa mērķis bija, lai katrs audzēknis nokļūtu Operā. Viņa vārdi - katrā audzēknī ir kāds talants, un, ja nav, tad jau nu sist bundziņas var iemācīties...

70. gadu beigās viņa uzmanības lokā nonāca kokles. Viņš vēlējās, lai meitenes mācītos tās spēlēt. Jānis Brodelis gādāja, lai būtu instrumenti. Bija iespēja par lētu naudu Lietuvā nopirkt kankles-kokles hibrīdinstrumentu, kas kopš 1973. gada ienāca Latvijā, jo bija problēmas ar meistariem, kas izgatavotu latviešu kokles. Šuva tērpus, algoja vadītājus.

Viņš bija pārņemts ar kvantitāti - lai koklētāju būtu daudz, lai viņi spēlētu Dziesmu svētkos Lielajā estrādē. Tā laika programmiņas neatšifrē, kādi ansambļi, no kādām skolām, kas ir tie cilvēki, kas vada šīs meitenes. Un visa informācija slēpjas zem vārdiem "Apvienotais koklētāju ansamblis". 70. gadu beigās starp vadītājiem bija Aloizijs Jūsmiņš (34. profesionāli tehniskajā skolā), Mirdza Tetere Gulbenē, Ieva Putniņa Cēsīs, Anita Vanaga Rīgā, 26. profesionāli tehniskajā skolā.

Protams, kvalitāte tika uzlabota ar palīgiem no mūzikas skolām, piemēram, Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēknēm, kā arī koklētāju ansambli "Teiksma". Šis ansamblis oficiāli skaitījās pie Profesionāli tehniskās izglītības kultūras nama. Tādēļ pilnīgi obligāti vajadzēja palīdzēt stutēt. Tāpat kā Gido Kokara "Dailei", kas arī bija pie šīs sistēmas, vajadzēja dziedāt ar arodskolu koriem, bet, lai nu kā tas arī nebūtu, arodskolnieki uznāca uz Mežaparka Lielās estrādes un sniedza savu priekšnesumu.