Kāpuriņi guļammaisos un Sarkanais nadziņš kotletē

Savus pirmos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus kā pilntiesīga dalībniece atceras Līga Celma-Kursiete, šobrīd Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente un X un XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju virsdiriģente.

Koša atmiņu mozaīka virpinās starp emocijām skatē, dziedot rindas no Aldoņa Kalniņa dziesmas "Vai tu zini, kas ir Latvija" vai Georga Frīdriha Hendeļa "Skaniet, taures" un nakšņošanu Purvciema krievvalodīgajā vidusskolā, kur apkalpojošais personāls nemāk ne vārda latviski... Uzzinām arī par padomju laika ēdināšanas paradumiem un šausmu stāstiem līdz rīta gaismai.

***

"Sestajos Padomju Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 1989. gadā biju jau pilntiesīga svētku dalībniece. Tomēr sākšu ar nelielu prelūdiju: toreiz mana mamma Liena Celma, vienlaikus arī diriģente un dziedāšanas skolotāja, uz Dziesmu svētkiem veda abas savas solfedžo klases – ceturto, kurā mācījos arī es, un piekto klasi. Startējām 5. - 8. klašu koru grupā, kaut pēc vecuma īsti neatbildām šīs grupas smagumam," atceras diriģente.

Viņa smejas: "Tā nu mājās dabūju uzklausīt lūgšanas, lai izlozētais darbs būtu Hendeļa skaņdarbs, kurš bija tāds kustīgs un vairāk piemērots šai vecuma grupai, nevis Bēthovena opuss, kas bija ļoti lēns, garas skaņas piepildošs, un mums to pienācīgi izpildīt vienkārši vēl nebija pa spēkam...

Pirms fināla skates nelaimīgā kārtā izlozējām tieši šo Bēthovena darbu, un mamma dabūja brāzienu par to, ka puiši stiepjot kaklus un mēs forsējot...

Mums nebija atsevišķi zēnu kora, bet gan vienkārši bērnu koris, kur zēni un meitenes ir kopā. Nezinu, kāpēc, bet fizioloģija iekārtota tā, ka puiši dziedot vienmēr cenšas ļoti stipri stiept kaklus... Kaut šodien domāju – tas ir vienkārši apbrīnojami, ka mēs startējām šajā drusku vecākajā grupā un varējām nodziedāt obligāto dziesmu – Aldoņa Kalniņa trīsbalsīgo "Vai tu zini, kas ir Latvija?" To mēs visi varējām perfekti izdarīt!" 

Līga Celma-Kursiete ar aizrautību šodien stāsta: "Fināla skatē mums paveicās: izlozējām Hendeli – tas ir tāds graciozs, kustīgs skaņdarbs: "Skaniet, taures, cīņām gals!" Atceros, ka

pēc tam šo dziesmu estrādē izpildīju ar tādu sajūsmu, ka pārstāvis no priekšā esošā kora rindas pagriezās un palūdza, lai es dziedu klusāk...

Toreiz skatē dabūjām otrās pakāpes laureāta nosaukumu, kas mani ļoti apbēdināja. Atceros – pēc skates skolā, kurā dzīvojām, ieraudzīju savu mammu sēžam tādu atslābušu, mājas halātiņā: atļāvos pieiet pie viņas un paprasīt nevis kā skolotājai, bet kā mammai, vai viņa ir apmierināta, vai viņa ir priecīga. Tā tiešām bija atļaušanās, jo skolā man viņu bija ļauts uzrunāt tikai par skolotāju...

Mamma atbildēja – jā, viņa esot ļoti priecīga, ka esam labi nodziedājuši. Es savukārt nesapratu – kā var būt priecīga, ja mums ir tikai otrā pakāpe!?

Atceros, ar kādu skaudību Lielajā estrādē mēģinājumā skatījos uz Siguldas kolektīvu – viņi bija tie paši, kas rindu zemāk, tie paši, kas man palūdza dziedāt klusāk... Viņiem bija pirmā pakāpe, un viņiem bija nevis zilas, bet sarkanas piespraudītes."

Diriģente prāto – lai arī muzikālā daļa Dziesmu svētkos allaž ir brīnišķīga – gan paši mēģinājumi, gan svētki, tomēr nakšņošana skolās, gulēšana uz grīdas – tas ne ar ko nav aizstājams: "Šīs atmiņas ir neaizmirstamas! 

"Parasti Jelgavas skolas nometināja kādā no Purvciema krievvalodīgajām vidusskolām, un es ļoti labi atceros, ka ēdiens tur man šķita neēdams. Nu, kā var apēst šos ļoti zilos makaronus vai ļoti šķidro kartupeļu biezputru?!

Tagad, kad man pašai ir bērni, es zinu, ka bērni ir viskonservatīvākie ēdāji pasaulē, un nedēļas laikā nav iespējams pierast pie citādākām garšām... Tas ir viens. Un otrs –

tagad to ir ļoti grūti iztēloties, bet toreiz, 1989. gadā, viss skolas personāls – sargi, apkopējas, ēdnīcas darbinieces – neviens nerunāja ne vārda latviski. Visas norādes tika dotas tikai krievu valodā, tāpat visi plakāti pie ēdnīcām un paziņojumu stendi – tas bija ļoti pārliecinoši, ka mēs joprojām esam citā valstī.

Un vēl. Nezinu, vai joprojām tā dara, bet toreiz mums, autobusā sēžot, obligāti bija izmisīgi jāmāj visiem garāmgājējiem, un, ja tie Rīgā pamāja pretī, tad mēs gavilējām un bijām ļoti, ļoti priecīgi..."

Līga Celma-Kursiete ar pateicību atminas tos skolotājus, kas nodarbinājuši mazos svētku dalībniekus: "Jo mūs taču vajadzēja nodarbināt gan pa dienu, gan pa nakti, jo

vai tad drīkst gulēt Dziesmu svētkos?! Nē, nedrīkst, ir jāmēģina noturēt sevi nomodā pēc iespējas ilgāk!

Atceros, ka piedalījos kādā teatrālā uzvedumā, kur vajadzēja izpildīt kāpuriņa lomu, jo mēs – tāda kompānija guļammaisos – kaut kur līdām pa perimetru... Un vēl viena no spilgtākajām atmiņām ir tā, ka mūs nevarēja nomierināt naktsmieram un

toreizējais vēstures skolotājs Andris Tomašūns saldākam, interesantākam miedziņam mums stāstīja šausmu stāstus, un darīja to ļoti izteiksmīgi, jo zālē valdīja mēms klusums...

Dabūjām dzirdēt gan par Melno rociņu, gan par Balto dāmu, bet visbriesmīgākais bija stāsts par Sarkano nadziņu kotletē."