Haralds Bārzdiņš: Šobrīd diemžēl mainījusies vecāku attieksme pret viņu bērnu pienākumiem

"Vai zināt, kā šobrīd mainījusies vecāku attieksme pret viņu bērnu pienākumiem, ja pieskaramies jautājumam par atbildības sajūtu kolektīva priekšā? Diemžēl jāsaka – ne uz labo pusi: ja agrāk neierašanās uz koncertu notika tikai īpašos gadījumos, piemēram, smagas slimības dēļ, ko vecāki ļoti pārdzīvoja, zvanīja un prasīja – ko mums darīt, jo bērnam pēkšņi temperatūra sakāpusi pie četrdesmit, tad šobrīd bijuši gadījumi, kad arguments ir šāds: nebūsim koncertā, jo mums nopirktas biļetes uz teātri. Dažbrīd liekas nesamērojams tas iemesls, kāpēc jaunietis var neierasties," nopūšas 6. vidusskolas direktors, tās pūtēju un simfoniskā orķestra diriģents, kā arī daudzu Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Bārzdiņš.

"Tas pats Dziesmu svētku gājiens – ja agrāk Dziesmu svētkos tas bija pats lielākais notikums – izņemot varbūt noslēguma koncertu, kur bija tautas vienotība, aplausi un ziedi, tad

pēdējā laikā jūtu to, ka dažbrīd jauniešu vecāku viedoklis ir tāds – nujā, bet cik stundas mans bērns atradīsies tajā saulē? Tiek meklēti dažādi iegansti, lai pat par daudz pasargātu viņu no tā, kas viņam itin kā tiek nodarīts pāri.

Mazliet vulgarizēšu, bet agrāk, lai neierastos uz koncertu, bija nepieciešama izziņa par nāves iestāšanos. Bet šobrīd jau ir tā, ka īsziņā tiek atrakstīts – bērns neieradīsies "ģimenes apstākļu dēļ". Jo vecaimātei, piemēram, ir dzimšanas diena. Tas dažbrīd mani pat ļoti šokē, jo gadu esam strādājuši...

Auto ripo ar četriem riteņiem, un, ja noņem vienu nost, tas nebrauks. Bet daži vecāki iedomājas – nu, kas tad tur, ja no simt bērniem viens neatnāks. Tas ir tāds mazlietiņ darvas pilieniņš."

Turpat blakus diriģents min gluži pretēju piemēru: "Tas bija iepriekšējos pieaugušo Dziesmu svētkos – tas, domāju, bija medaļas vērts gadījums, runājot par apzinīgumu.

Rihards Sīpols, mūsu trombonu grupas koncertmeistars, pirms finālskates ar pļaujmašīnu sev nogrieza divus pirkstus, bet vakarā jau spēlēja koncertā... Jūs varat iedomāties?! Es viņam teicu – ko tu dari?! Viņš saka – nekas, pirkstus man piešuva klāt, galu galā – trombons nav klarnete, anestēzija vēl darbojas, tā ka jānospēlē. Tur man asaras saskrēja acīs par to atbildību..."

Vēl Haraldam Bārzdiņam prātā viens gluži cita rakstura atgadījums – koncerts Lielajā ģildē, kas tika rīkots sadarbībā ar horeogrāfes Valdas Vidzemnieces meitenēm. Pirmo daļu parasti spēlēja "Auseklītis", otrajā daļā bija jau arī kopējs uzvedums ar šova elementiem - meitenes dejoja, mēs ieskaņojām skaņdarbus. Īsi pirms koncerta Valdai jautāju, vai viss ir kārtībā, vai secību, kāda nolikta, paskatījāties? Jā, jā, viņa saka, viss taču vienmēr bijis kārtībā. Sākam otro daļu. Pirmo skaņdarbu mēs nospēlējam, otrajā skaņdarbā iznāk meitenes, to arī kopā nospēlējām, pēc tam man ir viens skaņdarbs, lai viņas paspētu pārģērbties. Bet koncerts ir dzīvajā, zāle pilna.

Nospēlējam skaņdarbu, aizeju aizkulisēs noslaucīt sviedrus un Valdai saku – jums tagad jāiet ar meitenēm. Valda iesaucas – kā, mēs tikko tikai esam noģērbušās no iepriekšējā skaņdarba!

Labi, saku, es iestarpināšu vienu mazu skaņdarbu, un popūriju par Gēršvina tēmām. Nolieku vienu no saviem mūziķiem aizskatuvē – lai ar žestiem rāda, kad varam beigt spēlēt. Spēlējam, spēlējam, bet viņš nerāda. Stiepām to Gēršvinu vismaz divas minūtes vēl pāri tam, kas bija uzrakstīts – paldies Dievam, tas mums izdevās un publika to pat nesajuta..."

Visbeidzot, virsdiriģents atzīmē: "Nav jau noslēpums, ka simfoniskajā orķestrī spēlē labākais klarnetists, labākais trompetists. Bet viņiem – šiem jauniešiem – tā ir dubulta slodze. Jau tāpat ir milzīga slodze mēģinājumā. Priecē, ka arī tur ir mazlietiņ sakārtots. (..) Bērni, kas ir mūsu skolā, lielākoties dzīvo Pierīgā vai Rīgā. Viņi nakšņo mājās, un tad jau tā naktsdzīve un "bohēma", kas ir tiem, kas sabraukuši no visas valsts, mazliet izpaliek. Tāpēc es pat neatceros tādu gadījumu, kad būtu kāds liels ārkārtas gadījums. Visi parasti tikuši galā ar saviem pienākumiem. Atkārtošos – mums ir diezgan stingra disciplīna: ja gadījumā tev kaut kas atgadās, protams, tev ir laicīgi jāziņo un arī pašam jāsarunā kāds vietnieks. Bet no tāda viedokļa, ka bērni pārguruši – tas nu nav. Ir taču Dziesmu svētku gaisotne! Kad svētki beigušies, tad ir tāds atslābums.

Te jau ir tas fenomens – iesi viens pats 40 kilometrus, knapi dzīvs būsi, bet, ja smuki iesi ierindā kopā ar kolēģiem, viss ir paceļams. Tur jau ir arī tā Dziesmu svētku burvība.

Skolu jaunatnes dziesmu svētku e-variantā pietrūkst tā, ka esam kopā. Jo kopā skanējums jau ir tā īstā enerģētika, kopā būšana – jau īstais prieks."