"Visu savu darba mūžu esmu pavadījis Rīgas 6. vidusskolā – tas jau ir mans dzīvesveids. Savas darba gaitas šeit sāku 1975. gadā, kad kā otrā kursa students tiku uzaicināts skolā atjaunot pūtēju orķestra tradīcijas", savu Dziesmu svētku stāstu sāk Haralds Bārzdiņš.

Kopš 1992. gada viņš ir šīs skolas direktors, pūtēju un simfoniskā orķestra, arī jauniešu pūtēju orķestra "Auseklītis" vadītājs. Daudzu skolēnu un Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents. Viņam aiz muguras – 40 pedagoģiskā darba gadi, kuros izaudzināti daudzi mūziķi, kas izglītību turpina Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un strādā profesionālos orķestros.  XXIV Vispārējos latviešu dziesmu svētkos saņēmis balvu kā labākais pūtēju orķestra diriģents, IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – Lielo Balvu, 2005. gadā – Rīgas Domes kultūras pārvaldes gada balvu. 2015. gadā kļuvis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Savā bagātajā darba mūžā Haralds Bārzdiņš pārliecinājies: lai sasniegtu tādu profesionālo līmeni, lai pūtēju orķestris varētu piedalīties Dziesmu svētku kustībā un iegūtu Tautas pūtēju orķestra nosaukumu, nepieciešami vismaz desmit, piecpadsmit gadi.

"Protams, bija jāsāk no pilnīgas nulles. Skolas orķestra rīcībā bija tolaik Ļeņingradā ražotie pūšamie instrumenti. Pirmie divi gadi pagāja, lielākoties apgūstot mūzikas ābeci, pamatiemaņas. Vēl tagad atceros, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem pēc trim četriem gadiem bija šāds: skolā tika rīkots Rīgas un Vācijas pilsētas Rostokas sadraudzībai veltīts pasākums, un bija jātaisa pirmās aranžijas – pirmā aranžija bija Raimonda Paula dziesma, un no pūtēju orķestra pēkšņi vajadzēja izveidot estrādes ansambli, ar smaidu atceras Bārzdiņa kungs.

Rīgas 6. vidusskola bija viena no pirmajām skolām, kas aizsāka padziļinātu mūzikas apmācību, ko tolaik sauca par mūzikas novirzienu – tāda bija viena klase.

"Tobrīd dominēja divas personības – skolotāja Gruntmane un skolotāja Apine, un pirmajā vietā bija kora muzicēšana. Mēs ar saviem pūtējiem pamazām, pamazām gribējām iekarot arī savu vietu pie tām debesīm... Sākums bija visai interesants," ar smaidu atmiņās dalās Haralds Bārzdiņš.

"Pēc pirmajām uzstāšanās reizēm un piedalīšanās Skolēnu dziesmu un deju svētku rindās klusiņām uzstādījām mērķi apgūt repertuāru, kas paredzēts pieaugušo kolektīviem. Protams, ne jau tautas kolektīvu repertuāru, bet B grupas repertuāru - padomju laikos gandrīz katrā sevi cienošā kolhozā bija savi pūtēju orķestri, un tur bija jāiegulda nopietns darbs, lai sagatavotos Dziesmu svētkiem – bija jāiziet skates, lai varētu tajos piedalīties. Tolaik bija aktuāli arī pūtēju orķestru salidojumi. Pamazām iegājām šajā apritē, un nākamais mērķis bija iegūt Tautas kolektīva nosaukumu.

Godīgi sakot – lai iegūtu savu nosaukumu, bija jāiegūst pirmā vieta Dziesmu svētkos vai kāda no pirmajām divām vietām pūtēju orķestru kopspēlē. Uz to mērķi gājām, un to mēs arī sasniedzām! Intensīvā darbā pagāja, šķiet, kādi trīspadsmit gadi...

Toreiz ieguvām trīs uzvaras – tolaik tas bija ļoti liels gods, ja Dziesmu svētkos ieguvi pirmo vietu! Un toreiz nu tiešām – orķestrī bija tikai un vienīgi skolēni, nebija nekādu pieaicināto mākslinieku! Tāds arī mums skolā bija uzstādījums: ja darām, tad darām pašu spēkiem – cik varam, tik arī izdarīsim. Tas laikam bija 1988. gads, kad uz skolu tika uzaicināta Kultūras ministrija, un mums piešķīra balvu – Tautas kolektīva nosaukumu. Bet – kāds tad būs tas nosaukums? Bija visīstākais Atmodas laiks. Sak’, par "Ausekli" īsti nevarētu – tomēr vēl bērni. Nu, tad būsiet "Auseklītis"!"

Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!