Par personīgo pieredzi dziesm svētkos stāsta VIII – XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Eduards Grāvītis.

Mana pirmā satikšanās ar dziesmusvētkiem bija kā Dārziņskolas puikam. Tas bija 1967. gads, diezgan sen. Bija garās dziedāšanas stundas, diriģenti nāca un gāja, bet īpaši brāļus Kokarus. Tālākie ceļi man saistījās ar Gido, jo viņš man mācīja diriģēt, pirms tam nodziedāju ilgu laiku “Dailē”. Bet jau kā virsdiriģents skolēniem biju 2000. gadā.

Tas bija ļoti interesants laiks, jo iepazinos ar komponistu Imantu Mežaraupu.

Tā kā mani izvirzīja skolēnu dziesmusvētkos par virsdiriģentu, mēs sākām strādāt pie tautasdziesmu cikla. Imants man palūdza sameklēt dziesmas. To, ko  uzrakstīja, viņš nesa man atrādīt, un tad es skatījos, kas būtu vērā ņemams no balss tesitūrām, un tad lūdzu viņam šo to pamainīt. Forma bija pilnīgi viņa ziņā, bet balsvedību mēs mazliet pamainījām un attiecīgi pieskaņojām gan zēnu korus, gan 5.-9. klašu korus, gan jauktos korus tā, lai viņiem īpaši nekrustotos balsis. Cikls skanēja ļoti jestri.

Tas, ko atceros no Covid laika, bija tas, ka man bija iespēja ar “De Cantare”, Aizkraukles novada vidusskolas jauniešiem, uzstāties Sidraba birzī.

Mēs laikam bijām četri vai pieci jauktie kori, kas tur dziedāja, arī 5.-9. klašu kori. Tie bija maziņi, maziņi Dziesmu svētki, bet zīmīgi birzs tika ieskandināta.

Kas varētu būt tāds interesants un neraksturīgs svētkiem? Bija 2015. gada svētki. Mana ikdiena, svētkiem tuvojoties, īpaši nemainījās - no rīta mostos, aizeju salaistīt dārzu, izvingrojos. Rokas ir mitras, un līdztekas augstas, 3 metri, un viena roka izšļūk, lidoju 3 metrus lejā un sasitu labo roku. Vakarā ir televīzijas raidījums par dziesmusvētkiem, tur jau esmu ar iekārtu roku. Dziesmusvētki pēc divām nedēļām. Dakteris ierādīja vingrinājumus un ieteica zāles, kuras uzlabotu atveseļošanos, un tā mierīgi es jau pirmajā mēģinājumā varēju kustināt labo roku.

Godīgi sakot, te izjutu, ka, ja darba aparāts nav īpaši kārtībā, koris neskan.

Tā otrreiz, trešoreiz un beigu beigās pirms ģenerālmēģinājuma es domāju - lai notiek, kas notikdams, sāp vai nesāp, diriģēšu kā vienmēr. Koris ieskanās. Un tā ar sakostiem zobiem nodiriģēju ģenerālmēģinājumu, nodiriģēju koncertu, un roka atkal pagalam. Bet pagāja neilgs laiks, septembrī gatavoju malku ziemai, un ar abām rokām cirtu malku. Roka bija atguvusies.

Gatavojoties šiem svētkiem, man palaimējās, jo vienu no mīļākajām bērnu un pieaugušo dziesmām man ir uzticēts vadīt, un tā ir Renāra Kaupera un Ingas Cipes “Mana dziesma”.

Mēs ar Renāru jau divas reizes esam izdziedājušies novada svētkos Kuldīgā un Aizkrauklē, un tur bērniem tas bija tāds bumbas sprādziens, pirmkārt jau satikt Renāru. Mēs šos koncertus nosaucām par citādiem mēģinājumiem, jo tas ir ceļš uz dziesmusvētkiem, tā kā mēģinājums. Tas laikam būtu tas, ko vēlējos pateikt - novēlēt visiem labu veselību, možu garu, spirgtu attieksmi svētku laikā, lai visiem skan un dejotājiem raits solis, muzikantiem jauki skaņdarbi!