Dziesmu diena Neikena kalniņā 1864. gadā. Mācītāja Jura Neikena atskats

Rudenī klajā nāks grāmata „Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības”. Tās sastādītāja un viena no autorēm ir muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa. Autoru vidū arī diriģents Jānis Erenštreits. Viņu stāsti ļauj ielūkoties topošajā grāmatā.

Pirmajā raidījumā par dziesmu dienu Neikena kalniņā 1864. gadā stāsta muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa.

Vidzeme tiek uzskatīta par dziesmusvētku šūpuli. Arī pats nosaukums 'dziesmusvētki' dzima un tika plašāk lietots tieši šajā novadā, kur par tā parādīšanos ir stāstījis Juris Neikens. Bet ziņas par dziesmu dienu Neikena kalniņā 1864. gada trešajos Vasarsvētkos ir visai skopas. Turklāt vēsturē tas visbiežāk minēts kā vīru koru pasākums. Bērnu tajā vēlāk it kā pat aizmirsti. Izsmeļošākais avots par šo dziesmu dienu, ko paši organizētāji pirmoreiz nosaukuši par dziesmusvētkiem, ir laikraksts "Ceļa Biedrs" un tā ir mācītāja Jura Neikena izdotā avīze, kurā viņš vairāk nekā pēc gada, 1865. gada 9. septembrī, vēstī: "Svētku rīta saulīte mirdzēja caur plāniem, gaišiem padebešiem, un putnu balsis atskanēja siltā, klusā gaisā. Ap pulksten astoņiem jau viesi sāka rasties, visvairāk tālnieki, kas nebija zinājuši noteiktu stundu, kad dziesmas sāksies. Tie nāca arvien biezāki kājām un braukšus, līdz pēdīgi bija lasījies tāds ļaužu pulks, kā reti te būs redzēts. [..]

Šīs draudzes pagasta skolnieki, 120 skaitā, bija pulcējušies Dikļu pagasta skolā, kas tepat tuvu pie baznīcas, tie, garā strēķī stādīti, pa trim un četriem līdzās, ap pulksten divpadsmitiem dziedādami nāca uz dziesmu placi.

Lai smalkās balsītes ir plašā birzē būtu dzirdamas, tad visas četras skolas savu spēku savienoja un dziedāja nu kopā bērnu korī gan baznīcas, gan lauku dziesmiņas, uz divi, trīs un arī četrām balsīm." Tātad, pēc Neikena stāstītā, dziedāja gan korāļus, gan arī lauku dziesmiņas, proti, tās dziesmas, kuras Cimze nosauca par lauka puķēm, proti, latviešu tautasdziesmas.

Neikenam bija arī kritiskas piezīmes, ko teikt. Viņš raksta: Jāpiemin, ka nerādījās vis derīgi dziesmu placī savienoties, pirms pa priekšu provi kopā dziedājuši, un provi nebija tikuši." Tātad Neikens min, ka nebija notikusi iepriekšēja mēģināšana. Un tālāk paskaidro: "Tādēļ, ka ganiņiem vasaras laikā maz vaļas". Un tālāk seko kritika: "Cik troksni pienāca, tik zuda saskaņa." Ar vārdu sakot, jo skaļāk dziedāja, jo vairāk zūd saskaņa. Tālāk Neikens turpina, ka dažas dziesmas placī nebūt tā neizdevās, kā savās skolās paraduši dziedāt. Mācītājs uzsver, ka "šai lietā uz priekšu, ja Dievs vēl likšot dziesmu svētkus svētīt, tad gan darīšot citādi.

Kad skolnieciņi bija jau pāris stundas dziedājuši, tad mazie, kas citi tai dienā agri cēlušies un labu ceļa gabalu nākuši, pusdienas saulē stāvot, palika gurdeni".

Jā, bērnu ģībšana nebūt nav tikai mūslaiku svētkiem raksturīga. Spriežot pēc stāstītā, dziedāšana bija visai gara - pāris stundas, tātad ar visai plašu repertuāru, kurš diemžēl tuvāk netiek aprakstīts. Neikens teic: "To [proti, gurdenumu] manīdami, metām agrāk mieru, nekā pa priekšu bija nodomāts, un steidzāmies pie kliņģeru kurvja un alus mucas, kur atkal atdabūjām spirgtumu. Pa tam pēc rīta cēliena sanākuši dziedātāju pulki: vīru kori, lielsalacieši, straupieši, limbažnieki, mazsalacieši, rūjienieši un pēdīgi diklieši. Svētki beidzās ar kopīgi dziedātu dziesmu "Lai Dievu visi lūdz"". Jā, kā raksta Neikens: "Lutera draudze ir dziedātāju draudze un latviešu tauta ir dziedātāju tauta."