Par deju svētku norises vietām un atgadījumiem stāsta Ilggadēja Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte.

"Svētki notika gan Dinamo stadionā, gan Daugavas stadionā, kur tolaik nebija seguma. Tad mēs nomīdījām skaisto futbola zālīti, ārkārtīgi lija, ka pilnīgi zampa parādījās, bet pēc svētkiem palika gan apļi, gan līnijas. Nevajadzēja nemaz zīmējumu zīmēt, tas tur pēc tam bija. Dejotāji ģenerālmēģinājumā - baltās zeķītēs un tērpos. Starpbrīdī ar šļūteni dubļainās kājas tika skalotas kājas.

Deju numurus mēs likām tāpat - zāle ne pēc kā neizskatās, melni plankumi, dubļi. Tādu negaru zālīti vajadzētu atvest, visu nokaisīt un tad būtu brīnišķīgi. Jauna zāle, laukums ir zaļš, tagad dejo.

Bija tāda deja “Zaķēni”, kur pa zemi jādarbojas. Ko dara bērni - visā dejas kompozīcijā mēģina atrast numuru zālienā un ar rokām notīrīt, lai būtu redzams, kur tas numurs ir.

Tagad jau grīda kā uz skatuves tiek uzlikta, tur var dzirdēt pat piesitienu, tas jau ir kaut kas cits. Pirmie bija sintētiski pārklājumi - dejas laikā pie numura vietām šur tur atspēra ar kāju, katrreiz pēc mēģinājuma bija jāizstaigā, jāpielabo un jāsaliek no jauna.

Svētku gājiens bija ļoti svarīgs - tas gāja apkārt stadionam, jo visapkārt bija tie, kas bija atnākuši dejotājus godināt un cienīt, saskatījās, aplaudēja. Arī dejoja katrs pret savu pusi, pret skatītājiem. Folklorā saka “dejoja godos” - jā, dejoja saimes namā, varbūt kādā sētā vai saejot kādā rijā kopā, kur lielāka telpa, kur skatītāji bija blakus un visi jutās vienoti. Tagad mēs arī vienoti jūtamies.

Tagad skatītāji pret dejas laukumu atrodas ļoti augstu, tāpēc neredzam ne ķermeni, ne dejošanu, ne attiecības. Tagad ļoti skaisti izskatās, kad veido dažādus deju rakstus, bet man brīžiem gribētos arī deju redzēt.

Ja saka “skatuves dejas”, kā tagad pieņemts teikt, tad ne visas skatuves dejas laukumā vispār ir uzvedamas, jo neveidojas kopīgā dejošana. Te ir kopīgā, kolektīvā dejošana. Visiem jābūt kā vienam. Problēmu ir daudz, bet cilvēki ir ļoti radoši, kas strādā un ļoti interesanti veido, un katru reizi programmā ienāk kaut kas jauns.

Agrāk bija ļoti sarežģīti meklēt mēģinājumu laukumus. Braucām pie "Rīgas Auduma" kaut kādā ielejā, tad pie Ķīšezera, Fizkultūras institūtā - viņi visi būtībā bija par vienu laukumu mazāki. Fizkultūras institūtā, izrādās, segums bija tenisīts, visiem beigās kājas līdz ceļiem bija sarkanas. Vēl pienāca klāt Rumbulas lidosta, tur bija visi laukumi vienā rindā un netraucēja viens otram, varēja tur pat pāriet, un tas nebija tik slikti.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.