Interesants būtu pētījums – kam izdodas radīt skaistāku mūziku, kas veltīta skaistākajam gadalaikam, proti – pavasarim? Vai tie ir ļaudis, kuri dzīvo mūžīgajā vasarā, vai tomēr tie, kas saprot, ko nozīmē sniegs un kupenas?

Laikam šeit jāsaka – "un tomēr"… Brīnišķīgo melodiju Aguas de Marco par marta ūdeņiem 1972. gadā sarakstīja brazīliešu bosanovas ģēnijs Toms Žobims, viņš pats arī pievienoja vārdus gan angļu, gan portugāļu valodā. Abās valodās tā ir alegorija par ātri plūstošo cilvēka dzīvi. Brazīlijā marta mēnesis ir vasaras beigas: tad parasti sākas pamatīgas lietavas, plūdi un tā tālāk – nekā laba. Toties mums – ziemeļu puslodes iedzīvotājiem –marts nozīmē jaunas dzīvības sākšanos. 1974. gadā Toms Žobims šo dziesmu ieskaņoja arī duetā ar Elisu Režīnu, kura joprojām skaitās nepārspēta Brazīlijas populārās mūzikas karaliene. Starp citu – arī pašā Brazīlijā 2001. gada aptaujā šī kompozīcija tika atzīta par visu laiku labāko brazīliešu dziesmu. Un vēl tāds sīkums – tieši marts ir Elisas Režīnas mēnesis, jo viņa dzimusi ir 17. martā – akurāt pirms astoņdesmit gadiem…

Ja bosanovu varbūt pazīst mazāk, tad Brazīlijā dzimis vēl kāds mūzikas žanrs un arī deja – samba, kas visā pasaulē atzīta par Brazīlijas un Brazīlijas karnevāla simbolu. Un sambu šodien spēlē ne tikai Brazīlijā. Piemēram, tēma Jive Samba, ko sarakstīja amerikāņu trompetists Nets Ederlijs un piedalījās atskaņojumā kopā ar slavenā brāļa – alta saksofonista Džuliana Kenonbola Ederlija ansambli. Džuliana talantus savulaik novērtēja pat Mailss Deiviss: viņš piedalījās hrestomātisko Mailsa albumu Kind Of Blue un Milestones ierakstos. Arī mīļvārdiņu Cannonball, kas latviski būtu "Lielgabala lode", saksofonists ieguva ne jau muzikālo dotumu dēļ. Bērnība bija trūcīga, nācās ēst visu, kas pagadās, un skolas biedri viņu iesauca par Kanibālu. Vēlāk to kāds padzirdēja pa ausu galam un tā radās "Lielgabala lode". Ederlijs neiebilda – nekāds kaulu kambaris jau nu viņš nebija…

1962. gadā klavieres pie viņa spēlēja Džo Zavinuls – tas pats, kurš vēlāk radīja slaveno ansambli Weather Report un ko tikai vēl ne. Un Zavinuls 1966. gadā speciāli Ederlijam – ansambļa vadītājs taču! – veltīja kompozīciju Mercy, Mercy, Mercy, kas aši vien kļuva par Ederlija vai vizitkarti un par pārsteigumu visiem iekārtojās dažādu aptauju sarakstu augšgalā. Vēlāk arī šī melodija tika pie saviem vārdiem un nonāca visdažādāko izpildītāju nošu mapītēs. Šodien jau ierindota džeza standartu sarakstā. Lūk, kā šo tēmu pa savam iztēlojies trombonists Nilss Landgrēns tepat no mūsu kaimiņu zemes Zviedrijas…

Pirms pusgadsimta – 1975. gada 27. martā – pie klausītājiem nonāca Rika Veikmana albums par karali Artūru un viņa apaļā galda bruņiniekiem. Kārtīgs progresīvā roka paraugs, kaut arī daži iebilda, ka progresīvā roka tur esot pat par daudz. Gaumes lieta. Ko nozīmē nepadoties – Veikmans sāka sacerēt šo mūziku iepriekšējā gada vasarā – slimnīcā, kur viņš bija nonācis pēc pirmā infarkta. Mūziķis pirms pāris mēnešiem bija pirmo reizi pametis grupu Yes, un tagad viņam ar savu ansambli bija jābūt pirmajam numuram Kristāla pils dārza koncertā Londonā. Pirms uzstāšanās – tāds neliels satraukums: piecas dienas un naktis pilnīgi bez miega, atstājot aiz sevis lērumu tukšu smēķu paciņu un pudeļu, dažus salauztus kauliņus plaukstā pēc neveiksmīga kritiena krogā, tad trīs injekcijas pirms kāpšanas uz skatuves un pāris dienu vēlāk – trīs mazas, "jaukas" sirdslēkmītes. Un tas viss nieka divdesmit piecu gadu vecumā… Ārsts slimnīcā teica – nekādas mūzikas un skatuves! Veikmans atbildēja – ej taču tu… Kāds bija ienesis palātā kasešu magnetofoniņu, un viņš – tajā pašā vakarā – sāka iedungot melodijas topošajam albumam. Pārējais atkal ir vēsture – grandiozi koncerti visā pasaulē. Tie bija tik grandiozi, ka izdevumi nedaudz pārsniedza ieņēmumus un 1976. gada vidū Riks Veikmans bija bankrotējis – nācās pārdot visu, ieskaitot tik mīļos Rollsroisus… No viņa pūra klausāmies The Last Battle.

Ja kādam Rika Veikmana opusi šķiet pārāk sarežģīti, tad vajag pamatīgāk iepazīties ar vēl vienas britu grupas, vārdā Gentle Giant, veikumu. Tā arī skaitās progresīvā roka komanda, kaut kur līdzīga Yes un King Crimson. Desmit pastāvēšanas gadu laikā publicēja 12 albumus, kuri pārsvarā bija veidoti pēc principa – paplašināsim populārās mūzikas robežas, lai paši kļūtu maksimāli nepopulāri… Nenoliedzami – ansambļa mūziķi bija patiesi virtuozi, visi varēja izpausties uz milzumdaudziem instrumentiem. Viena albuma ierakstam izmantot 46 dažādus mūzikas instrumentus – tas mums nieks! Nebija jau tik traki – pa vidam trāpījās arī vienkāršākiem prātiem saprotama kompozīcija… Piemēram, Isn’t It Quiet and Cold.

Viss diženais slēpjas vienkāršībā. Džo Dasēns šajā pašā gadā spēja aizraut klausītājus ar gluži nepretenciozām dziesmiņām. Skan viņa dziedātā Le Equipe a jojo.

Bet 1970. gadā beidza pastāvēt kāda interesanta grupa no Amerikas Savienotajām Valstīm – Fanilla Fudge. Nekādas mistikas – tā sauca vienu no tolaik štatos populārajām saldējuma šķirnēm… Mūziķi paši stilu, kurā spēlēja, dēvēja par psihodēlisko simforoku. Kopā spēlēja vien gadus piecus, nekādu dižo popularitāti neskaitījās iemantojuši, pēc tam izrādījās, ka visi albumi tomēr bijuši Billboard aptauju sarakstu augšējā galā. Iedvesmu no viņiem esot smējušies tādi vēlāko gadu monstri kā Yes un Deep Purple. Lielāko ievērību šie mūziķi izpelnījās, pārstrādājot pa savam citu grupu grāvējus. Nav jau brīnums, ka sevišķu cieņu Vanilla Fudge izrādīja Bītliem… Skan Ticket To Ride.

Dejas ar balsi – tā varētu raksturot mūziku, ko izpilda portugāļu dziedātāja Marija Žoao. Skolā Marijai nācās pastāvēt par sevi – un tas viņai izdevās lieliski. Apaļīgajai, briļļainajai meitenei ar čirkainajiem, melnajiem matiem, kāda toreiz bija Marija, nemaz nepatika, ka kārnie, blondie klasesbiedri no angļu koledžas viņu apsaukā par "Kastīti ar brillēm". 13 gadu vecumā Marija pēkšņi izmainījās – izstīdzēja, atklāja, ka draudzēties ar zēniem ir patīkami, pie tam ārpus skolas taču pavadīt laiku ir jautrāk! Mātei par šausmām, meiteni uzvedības dēļ atskaitīja no piecām koledžām… Glābiņš nenāca no debesīm – pēkšņi meitene aizrāvās ar peldēšanu. Un vēl pēc kāda laika trenera Žorža Stobertsa vadībā sāka nodarboties ar jogu, pēc tam ar džudo, karatē un visbeidzot ar aikido. Tieši baseinā Marija Žoāo nonāca līdz dziedāšanai. Līdz tam meitene par mūziku vispār nebija interesējusies, ja nu vienīgi dzirdējusi kādu Džonijas Mičelas dziesmu. Marijas kolēģe baseinā – Kandida – bija dziedātāja, kas pavisam nejauši atklāja Marijas iedzimto spēju darīt brīnumus ar balsi. Peldēšanas skola tikmēr aizvērās un nācās pieņemt drauga ģitārista priekšlikumu nākt uz rokgrupu par dziedātāju. Kā pieņemts teikt – pārējais jau ir vēsture. Starp citu, Marija Žoao viesojusies arī Rīgā… Skan viņas dziedātā Outra Truta.

Ja mums šķiet, ka ilgi gaidītais pavasaris ir pats, pats lieliskākais gadalaiks, tad mūsu dziesminiekam Valdim Atālam par to ir savs ieskats, un – lai kāds met man ar akmeni vai vairākiem, ja viņam nav taisnība… Klausāmies viņa dziedāto dziesmu "Visskaistākais gadalaiks".

Ko visu tik nedara pirātisko ierakstu industrijas darboņi, lai tikai iesistu kādu naudiņu… Nu labi – izlaižam kādu nekur nereģistrētu koncertu ierakstiņu… Bet 1999. gadā parādījās pieejams albums Age Of Silence, kurš bija parakstīts ar ārkārtīgi populārā franču elektroniskās mūzikas korifeja Žana Mišela Žāra vārdu. Patiesībā izrādījās, ka šo albumu ierakstījis vācu mūziķis Haralds Blūhels, kurš lietoja anglisko pseidonīmu Cosmic Baby. Un arī pats albums saucās nedaudz savādāk – Heaven… Viens no albuma skaņdarbiem ir Sketches Of Spring – itin piemērots pavasara ieskaņai…

Bet raidījuma izskaņā skan Maestro Raimonda Paula leģendārā kompozīcija "Mēs tikāmies martā"...