Daudziem noteikti labā atmiņā ir mūzika, ar ko sākas raidījums – fragments no kārtējā elektroniskās mūzikas pioniera – franču mākslinieka Žana Mišela Žāra albuma Oxygene, ko pirmie dabūja paklausīties melomāni Francijā 1976. gada decembrī. Ar mūziku no šī albuma Žārs savulaik uzstādīja absolūto koncerta apmeklētības rekordu – viņa uzstāšanos pie Maskavas universitātes 1997. gadā par godu pilsētas 850. jubilejai noskatījās trīs ar pusi miljoni cilvēku. Apmēram to pašu dažus gadus iepriekš gan bija izdevies panākt arī seram Rodam Stjuartam Jaunā gada sagaidīšanas svētkos Kopakabanas pludmalē Riodežaneiro. Pie reizes – nedaudz novēloti laimes vēlējumi dzimšanas dienā – augusta beigās Žanam Mišelam Žāram palika 75…

Ja klausāmies Žanu Mišelu Žāru, grēks būtu nepieminēt viņa tēvu Morisu Žāru – arīdzan slavenu komponistu, kurš visvairāk pazīstams ar darbošanos kino jomā, par ko trīs reizes saņēmis "Oskaru". Viena no slavenākajām filmām, kurai viņš rakstījis mūziku, ir "Doktors Živago". Šīs kinolentes mūzika tika novērtēta ne tikai ar slaveno statuetīti, bet arī apzeltīto gramofoniņu. Neskatoties uz autora paša aizdomām, filmas galvenā tēma ātri kļuva populāra visā pasaulē, Pols Vebsters tai pievienoja vārdus un ieskaņot to piedāvāja dziedātājai Konijai Frensisai. Viņa vilcinājās, jo teksts šķita banāls. Rejam Konifam gan tā nešķita un viņa kolektīva veiktais ieraksts skaitās populārākais. Beidzot arī Konija bija ar mieru, bet bija jau par vēlu… arī Plāsido Domingo uzskatīja, ka dziesmai nav ne vainas… Skan Somewhere My Love.

Ir pilnīgi saprotama to trīs ar pusi miljonu ļaužu rīcība, kuri 1994. gadā bija sanākuši kopā sagaidīt jauno gadu Kopakabanas pludmalē. Rods Stjuarts uz skatuves – tas ir piedzīvojums, par ko stāstīt mazbērniem! Kaut gan – to nevar aprakstīt, tas ir jāredz. Tās līksmās uguntiņas acīs, tas prieks no dziedāšanas un būšanas kopā ar klausītājiem, tā atdeve līdz pēdējai notij – bruņinieka titulu jau tāpat vien karaliene nedāvāja… Klausāmies viņa dziesmu I Don’t Want To Talk About It.

Rods Stjuarts pelnīti tiek dēvēts par leģendu. Viņam paveicās, ka jaunībā netika uzņemts profesionālā futbola komandā, kas bija viņa sapnis. Diez vai viņš būtu sportā sasniedzis tik daudz kā mūzikā. Un paveicās, jo piedzima viņš Londonā. Un vai tad Juris Pavītols vainīgs, ka viņa dzimtā pilsēta ir Dobele? Bet Juris ir mūsu leģenda un nekas viņam nav traucējis visu dzīvi iet "ar priekšgalu pret straumi"… Tieši to no viņa pūra arī klausāmies: "Ar priekšgalu pret straumi".

Agrs rudens – tā varētu teikt par 10. septembri. Četrdesmito gadu beigās, toreiz vēl Vudija Hermana orķestra sastāvā, pirmo izcilo solo, ko novērtēja pilnīgi visi, skaņdarbā Early Autumn nospēlēja vēl kāda leģenda – tenorsaksofonists Stens Gecs, nepārspēts toņa un melodijas meistars džeza mūzikā. Viņam tas bija noslēgums mācekļa gadiem lielajos orķestros pie dižajiem meistariem un sākums izcilai solo karjerai.

Stens Gecs aizgāja mūžībā 64 gadu vecumā. 94 šai saulē aizvadīja kubiešu vecmeistars – pianists, komponists un ansambļu vadītājs Bebo Valdess. Lielāko daļu dzīves gan viņš aizvadīja ārpus Kubas – Fidela Kastro radītās pārmaiņas valstī viņu nesajūsmināja un 1960. gadā viņš caur Meksiku par mītnes zemi izvēlējās ziemeļniecisko Zviedriju. Mūzikas pasaulē viņu atgrieza Pako de Riveira vien 1994. gadā. Arī tad Bebo paguva veikt daudzus lieliskus ierakstus un saņemt rindu zeltīto gramofonu; vienu no tiem – 84 gadu vecumā par albumu "Melnās asaras" jeb Lagrimas negras, un tas nebūt nebija viņa pēdējais veikums. "Melnās asaras" tika ierakstītas kopā ar spāņu flamenko dziedātāju Djego el Sigalu.

Nevaram nepieminēt vēl kādu leģendu – pirms nepilna mēneša mūzikas pasauli aplidoja kārtējā skumjā ziņa: pēc ilgstošas cīņas ar slimību San Raffaele slimnīcā Milānā mūžībā devās leģendārais itāļu dziesminieks Toto Kutunjo. Vēl nupat – jūlijā – viņš bija nosvinējis astoņdesmito dzimšanas dienu. Pāris no viņa dziesmām Itālijā pat kļuvušas par nacionāliem simboliem. Pirms pasaule viņu iepazina pašu kā dziedātāju, viņš jau bija paspējis sacerēt lieliskas dziesmas daudzām zvaigznēm, atceramies kaut vai Džo Dasēnu. No Toto Kutunjo repertuāra klausāmies Le jardin du Luxembourg.

Daudz skaistas mūzikas radīts pagātnē un tā vien gribas tajā ieklausīties vēl un vēl, bet Džons Lī Hūkers – dziedātājs un ģitārists, visā pasaulē atzītais un mīlētais blūza tīrradnis, kura hipnotiskās "viena akorda" tēmas bija reizē gan bezgala primitīvas, gan tikpat nemirstīgas, mēdza apgalvot – neatskaties – Don’t Look Back, tātad – viss labākais vēl priekšā…

Mēs kaut ko sadomājamies, bet Kāds Tur, Augšā, viegli pasmaida un mums nākas vien nopūsties – nu, kāpēc tā… Amerikāņu mūziķis Vorens Smits visu mūžu ilgojās, lai viņu uzskatītu par kantridziedātāju, tomēr vispirms un galvenokārt viņš ļaužu atmiņās palicis kā rokabillī stila mākslinieks. Monētas otrā pusē ir Bobs Lūmens. Viņa vārds uz mūžiem saistīsies ar Nešvilu un kantri mūziku, bet sirdī Bobs ilgojās pēc dienām, lai viņa vārdu varētu ierindot cienījamu rokabillī dziedātāju sarakstā. Nepaspēja… Skan viņa Lonely Woman…  

Ne tikai grupas, kuras izpilda mūziku angļu valodā, izceļas ar ilgmūžību. Pie tādām droši var pieskaitīt arī ansambli Matia Bazar, kura dzimtene ir Itālija. Mūziķi pirmo reizi sanāca kopā Dženovā 1975. gadā. Nebija nekādi iesācēji – visiem bija nopietna skatuves pieredze un tomēr tikai šādā sastāvā varēja pilnībā atraisīties dabas dāvanas – spožākā zvaigzne, protams, bija četru oktāvu balss īpašniece Antonella Rudžēro. Oficiāli skaitās, ka grupa spēlēt turpina arī šodien, tikai tāda neliela piebilde – no pamatsastāva tajā vairs nav neviena… Klausāmies Vacanze Romane.

Bet atvadāmies, skanot lieliskajai balādei Us And Them no Pink Floyd hrestomātiskā albuma "Mēness tumšā puse".