Nosvinēta Latvijas radiofona 100. dzimšanas diena, valsts jubileja vēl priekšā, bet šīs nebūt nav vienīgās jubilejas, kuras vērts pieminēt. Iemeslu svētkiem jau var atrast vienmēr, jo – pati dzīve taču arī ir svētki…

16. septembrī apritēja simts gadi, kopš nelielā miestiņā Misisipi upes deltā piedzima B. B. Kings. Gluži kā Luiss Armstrongs cilvēkiem, kuri pat neinteresējas par mūziku, ir sinonīms vārdam džezs, blūzu personificē B. B. Kings. Viņš reiz teica šādus vārdus: "Mana dzīve – tas ir parasts blūza stāsts, jo blūzs – tā ir vienkārša mūzika un es esmu parasts cilvēks. Es esmu vientuļš cilvēks un sarunājos maz. Vārdi nav mani draugi." Ērikam Kleptonam bija nedaudz savādāks ieskats šajā jautājumā: savos memuāros viņš B. B. Kingu atzinis par "neapšaubāmi ievērojamāko mākslinieku, kādu jebkad radījis blūzs".

Pats būdams karalis, B. B. Kings par saviem amata brāļiem vienmēr izteicās tikai atzinīgi. Un sevišķas simpātijas viņš juta pret Ēriku Kleptonu. "Mūzika ar laiku mainās. 60. gados daudz ļaužu spēlēja blūzu. Daži nu jau miruši, citi spēlē kaut ko citu. Un tikai viens no viņiem – angļu zēns Ēriks Kleptons – atgriezās. Viņa blūzi ir tikpat lieliski kā viss pārējais, ko viņš dara. Es viņu atceros vēl kā puišeli. Blūzu viņš spēlē ar izjūtu. Kad dzirdi to – saproti: jā, tas ir blūzs."

2000. gadā B. B. Kings kopā ar Ēriku Kleptonu ierakstīja albumu Riding With The King, kurš īsā laikā ieguva dubultplatīna statusu. No tā skan dziesma Three O’Clock Blues.

Lai kā B. B. Kings cildināja Kleptonu, izrādās, ka viņa iemīļotākais dziedātājs bija ne no blūza jomas. Itin bieži blūza karalis pirms došanās pie miega klausījās skaņu plati, kura, jāatzīst, ir tiešām lieliska. In the Wee Small Hours ir albums, kas iznāca 1955. gadā un to iedziedāja vēl viena leģenda – Frenks Sinatra, piepalīdzot Nelsona Ridla orķestrim. Vai nu Frenks to zināja vai nē, bet sešdesmitajos gados viņš Kingam izkārtoja uzstāšanās visos glaunākajos Lasvegasas klubos, savukārt B. B. Kings vienmēr atzīmēja, ka tikai pateicoties Sinatram, tika pavērtas durvis uz skatuvi tumšās ādas krāsas mūziķiem, kuriem līdz tam bija liegta pieeja vietām, kur apgrozījās galvenokārt baltās rases mākslinieki… Skan It Never Entered My Mind.

Klišejas ir nemirstīgas. Džeza mūzika – tas ir Armstrongs, blūzs – B. B. Kings, bet Grieķija – protams, ka sirtaki jeb melodija no 1964. gada kinofilmas "Grieķis Zorba", kuras autors ir Mikis Teodorakis. Viņš bija krietni daudzpusīgs komponists, sarakstīja vismaz kādu tūkstoti skaņdarbu, arī nodzīvoja īsti grieķiski garu mūžu – 96 gadus. Lai skan Zorba The Greek!

Grēks būtu nepieminēt amerikāņu komponistu un īpaši talantīgo aranžētāju Džoniju Mandelu – kādi tik skaņdarbi nav ieguvuši īpašu spozmi viņa instrumentācijās, bet mūziķu vārdi, ar kuriem viņš sadarbojās, visi rakstāmi ar lielo burtu… Arī paša sacerējumi esot bijuši ko vērti – 17 reizes tika nominēts Grammy balvai un piecas reizes to arī saņēmis. Kur tad vēl "Oskari" un pārējie nenozīmīgie pagodinājumi… Jā – arī viņam laimes māte smaidīja: Džonijs Mandels nodzīvoja gandrīz 95 gadus… No viņa klausāmies The Shadow of Your Smile.

1971. gadā Britu zemē dienasgaismu ieraudzīja pirmais jaundibinātās grupas Electric Light Orchestra albums. Grupas dibinātājiem Džefam Linnam un Rojam Vudam bija pilnībā izdevies sasniegt karsti ilgoto mērķi – radīt popmūziku, kas izklausītos pēc klasikas. Kā atzīmēja kritiķis Stjuarts Meisons, šis albums pēc sava skanējuma nelīdzinās nekam, ko Džefs Linna ar Roju Vudu sacerēja pirms vai pēc šī pasākuma. Ieraksts piesaistīja klausītāju uzmanību. Nākamajā gadā bija paredzēts izdot šo albumu arī Savienotajās Valstīs. Pie britiem albuma nosaukums bija tāds pats, kā grupai – Electric Light Orchestra. Amerikā izdevējfirmas United Artists Records direktors palūdza sekretārei sazvanīt Angliju un noskaidrot precīzu albuma nosaukumu. Sekretārei tas neizdevās. Vēlu vakarā atstājot kabinetu, viņa uz galda atstāja zīmīti: No Answer, tātad – "Nav atbildes". Otrā rītā šefs ieradās darbā, nopriecājās par labi paveikto darbiņu un tā Amerikas albums ieguva nosaukumu No Answer… No tā skan opuss The Battle Of Marston Moore.

Luiziānas mūziķi Leriju Gārneru kāds reiz nodēvēja par blūza dzejnieku. Un tas atbilst īstenībai – viņš tiešām ir vārda meistars ar lielo burtu – viņa dziesmu teksti ir īsti stāsti ar humoru un emocijām, kas radikāli atšķiras no ierastajiem "es tevi mīlu, tu mani nē…" Pirmo ģitāru Lerijs mammai izdīca 11 gadu vecumā, tikai toreiz spēlēt blūza grupā viņam neviens neļāva. Baznīcā – pie gospeļu mūzikas – lūdzu! Protams, sasniedzot 16 gadu vecumu, Gārners vairs nevienam atļauju neprasīja… Starp citu, lai arī cik veiksmīgi viņš darbojās mūzikā jau no padsmitnieka gadiem, pilna laika darbu ķīmiskajā rūpnīcā viņš pameta tikai četrdesmit divu gadu vecumā… No viņa pūra klausāmies High On Music.

Spānijā Galisijas apgabala iedzīvotāji pamatoti lepojas ar kolektīvu, kura nosaukums ir ļoti vienkāršs – Galisijas džeza orķestris, bet tā izpildītā mūzika nebūt nav tik vienkārša – džeza stilā eleganti pārveidota Galisijas tautas mūzika. Satriecošs pasaules mūzikas piemērs, kur neviens stils neņem virsroku pār otru, bet kaut kā neizskaidrojami saplūst kopā… Baudām Cantar de Santo…  

Brazīliešu dziedātāja Lusiana Souza šodien tiek uzskatīta par ļoti vērā ņemamu džeza dziedātāju, kura tikpat veiksmīgi darbojas bosanovas, populārās, klasiskās un arī kamermūzikas jomās. Kāds tur brīnums – viņas tēvs Valters Santoss arī bija dziedātājs, kura balsi var saklausīt Antonio Karlosa Žobima un Žuana Žilbertu ierakstos. Souza 17 gadu vecumā Brazīliju pameta un devās mācīties uz Bērklija mūzikas koledžu. Mājās tā arī neatgriezās un pašlaik dzīvo Losandželosā. Ja Mocarts trīs gadu vecumā tikai sāka rotaļāties ar klavieru taustiņiem, tad Lusiana trīs gadu vecumā jau stāvēja ierakstu mikrofona priekšā.... Joks! Viņas balss dzirdama radio reklāmā… Bet šoreiz no viņas pūra skan Corcovado.

Nav nekāds noslēpums, ka praktiski visas "Bītlu" dziesmas dzirdamas neskaitāmos citu izpildītāju variantos. Izņēmums nav arī psihodēliskā Lucy In The Sky With Diamonds. Veiksmīgākais pakaļdarinājums izdevās Eltonam Džonam 1974. gadā. Nākamā gada sākumā tas vairākas nedēļas ieņema pirmo vietu gan Savienoto Valstu, gan Kanādas aptaujās, neskatoties uz to, ka šis variants sanāca teju divas reizes garāks par oriģinālu. Droši, ka pie panākumiem savu lomu nospēlēja fakts, ka Eltona ierakstā piedalījās pats Džons Lenons, gan ar pseidonīmu Dr. Winston O'Boogie. Abi kopā izpildīja šo dziesmu arī koncertā Madison Square Garden zālē.

Džezs no Argentīnas – ja kādam uzdod šādu jautājumu, tad vairumā gadījumu vispirms tiek minēts komponista, orķestra vadītāja un pianista Lalo Šifrina vārds. Kā otrais vienmēr tiek minēts saksofonists Gato Barbjēri, kurš, starp citu, padsmitnieka gados spēlēja pie Šifrina. Pie reizes – arī viņa vārdu noteikti dzirdējuši tie, kuri nemaz par džezu neinteresējas, jo Gato Barbjēri spalvai pieder mūzika Bernardo Bertoluči filmai "Pēdējais tango Parīzē", kas 1973. gadā tika novērtēta ar Grammy balvu. Auld Lang Syne .

Bet atvadāmies ar Margaritas Vilcānes 70. gados dziedāto dziesmu "Rudens".