Sākam ar Dienvidāfrikas vokālās grupas Afrika Mamas dziedāto dziesmu Imagine, ko savulaik sacerēja vīrs, kura dzimšanas dienu atzīmēsim 9. oktobrī. Tas, protams, ir Džons Lenons – pats galvenais "bītls", hipiju kustības elks.

2002. gadā BBC raidorganizācija veica aptauju "100 visu laiku ievērojamākie briti", un Lenons šajā sarakstā ieņēma astoto vietu, tālu atstājot aiz sevis gan Margarētu Tečeri, gan karalieni Elizabeti II...

Džona Lenona dziesmu Imagine, kurā viņš pauž savus uzskatus par vēlamo lietu kārtību pasaulē, profesionālais mūzikas izdevums Performing Songwriter atzinis par visu laiku un tautu izcilāko kompozīciju, žurnāls Rolling Stone to ierindojis trešajā vietā starp 500 izcilākajām dziesmām. Kopš 2006. gada šī dziesma tradicionāli skan aizejošā gada pēdējās minūtēs Ņujorkas Taimskvērā. Kā atzīmējis bijušais ASV prezidents Džimijs Kārters, "daudzās pasaules valstīs – un mēs ar sievu esam apmeklējuši gandrīz 125 – Džona Lenona dziesmu Imagine var dzirdēt gandrīz tikpat bieži kā nacionālo himnu".

Pavasarī klausījāmies komponista Vernona Djuka melodiju April in Paris, kas kļuvusi par varen iecienītu standartu džeza un ne tikai džeza mūziķu aprindās. Tagad klāt rudens, un arī šeit Vernonam Djukam bijis ko teikt – par tikpat populāru kļuvusi arī viņa kompozīcija "Rudens Ņujorkā". Arī tā, līdzīgi "Aprīlim Parīzē", tapa pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tikai nedaudz vēlāk – rudens taču nāk pēc pavasara… Jāatgādina, ka Vernons Djuks ir pseidonīms, komponista īstais vārds ir Vladimirs Dukeļskis, viņš dzimis Pleskavā un jaunībā mācījies kompozīciju Kijivas konservatorijā pie Reinholda Gliēra. No pilsoņu kara Krievijā Vladimirs uz pusotru gadu paglābās Konstantinopolē, bet 1921. gadā jau ieradās Ņujorkā. Gadu vēlāk viņu savā aizgādībā ņēma Džordžs Gēršvins un silti ieteica amerikanizēt vārdu. Drīz klajā nāca un arī ātri guva ievērību pirmās dziesmas, kas tika parakstītas ar pseidonīmu Vernons Djuks. Toties klasisko mūziku un dzeju krievu valodā līdz pat 1955. gadam viņš turpināja sacerēt un parakstīt ar kristīto vārdu. "Rudeni Ņujorkā" klausāmies ierakstā, ko 1983. gadā Londonas Abbey Road studijā veica divi patiesi leģendāri vijolnieki – Jehudi Menuhins un Stefans Grapelli.

Mums izsenis bijis skaidrs, ka skaistākā vieta, kur baudīt rudeni, ir Sigulda. Interesanti, ka tieši pirms desmit gadiem trešajā populārākajā apvienotās karalistes dienas laikraksta The Guardian lasītāju aptaujā vērot zeltainās lapas bija ieteikts braukt tieši uz Turaidu, atstājot novārtā tādus ceļojuma galamērķus kā Īrija, Skotija, Kanāda, Japāna vai Argentīna. Un rudenīgajām lapām veltīta arī slavenā ungāru komponista Žozefa Kosmā kompozīcija. Nav gan dzirdēts, ka viņš būtu viesojies Latvijā – pusi dzīves – kopš 1933. gada – viņš pavadīja Francijā, kur sarakstīja itin daudz kino mūzikas. Vēl krietna daļa no šiem sacerējumiem kļuva par īstiem grāvējiem. Bet īpašās "Rudens lapas", kurām oriģinālā Žaks Prevērs bija piešķīris vēl daudz skumjāku nosaukumu (Les Feuilles Mortes jeb "Mirušās lapas")), tika sarakstītas režisora Marsela Karnē 1946. gada lentei "Nakts vārti" un izskanēja Īva Montāna priekšnesumā, kurš darbu apvienošanas kārtībā arī filmējās tajā vienā no galvenajām lomām. Lūk, ko nozīmē, kad ķeras pie darba pēc ilgāka pārtraukuma – Francijas okupācijas laikā Otrā pasaules kara laikā Žozefs Kosmā atradās mājas arestā un viņam bija aizliegts ko nebūt komponēt…

Grūti pateikt, kāpēc dziesmām par rudeni būtu jāuzdzen skumjas. Tūlīt taču, cerams, būs mirdzoši balta ziema, un cik tad vairs atkal līdz zaļajam pavasarim. Varbūt tieši tāpēc dzejniece Marta Bārbale reiz to nodēvēja par "Gaišu melanholiju", ko 1995. gadā skaņu krāsās ietērpa Jānis Logins kopā ar Daugavpils grupu "Elpa" un jaukto kori "Daugava". Šis bija viens no pēdējiem Jāņa Logina ierakstiem.

78 rudeņi nu jau aiz muguras īru roka pionierim un ķeltu soula pamatlicējam no Belfāstas – seram Džordžam Aivenam Morisonam, kuru pasaulē plašāk pazīst vienkārši kā Venu Morisonu. Zēna tēvs bija liels aizokeāna mūzikas cienītājs un lepojās ar apjomīgu skaņuplašu kolekciju – tā pat skaitījās vai lielākā visā Ziemeļīrijā. Tā rezultātā vienīgais mantinieks tā vietā, lai apzinīgi deldētu skolas solu, pavadīja laiku mājās, iedziļinoties dažādu blūza un kantrimūziķu daiļrades niansēs. 15 gadu vecumā pilnībā pameta mācības skolā, lai pats varētu veltīt visu laiku muzicēšanai. Un dara to līdz pat šodienai – regulāri koncertē un ar mūsdienu rokmūzikā reti sastopamu produktivitāti gandrīz ik gadu izdod jaunus ierakstus, lai gan viņa mūzika reti pietuvojusies masu popularitātes mērogam. Arī pavisam nedaudzi žurnālisti var palepoties, sakot – "es dabūju interviju no paša Vena Morisona!" Viena no viņa izjustākajām balādēm veltīta tieši rudenim – When The Leaves Come Falling Down no 1999. gada albuma Back On Top.

Krietni optimistiskāks veltījums rudens tēmai 1967. gadā izdevās Londonas grupai The Kinks – tulkojumā no angļu valodas tas varētu skanēt kā "Dīvainības": tas par godu zēnu ģērbšanās stilam. Viens no grupas pirmajiem ierakstiem 1964. gadā izpelnījās ievērību kā viens no vēlākā smagā roka stilistikas pirmajiem paraugiem. Pateicoties šīm kvalitātēm, zēni ātri, līdzās "Bītliem", The Rolling Stone un The Who ātri kļuva par vienu no populārākajām tā saucamajām britu invāzijas grupām Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņiem šis prieks gan ātri beidzās, jo jau 1965. gadā pamanījās "sakasīties" gan ar Amerikas mūziķu federāciju, gan arī paši savā starpā. Vēlāk gan viņi "štatos" atgriezās un kopumā kaut kā pamanījās noturēties virs ūdens gadus trīsdesmit. Toties dziesmā "Rudens almanahs" nekā smaga un graujoša nav – tā izklausās gluži kā piegriezta un šūta pēc viena parauga ar vienu no populārākajām grupas dziesmām Sunny Afternoon.

Savulaik par Ellas Ficdžeraldas, Sāras Vonas un Karmenas Makrē muzikālo mantinieci tika uzskatīta amerikāņu dziedātāja Kerola Slouna. No kopumā 85 dzīves gadiem 70 viņa pavadīja uz skatuves un aizgāja mūžībā šīgada janvārī. Jau agrā jaunībā sasniedza teju vai zvaigznes statusu, tad ilgi nācās cīnīties ar klausītāju mainīgo gaumi, ko pavadīja vēl dažādas citas neveiksmes. Un panāca savu – tas nekas, ka pelnīto atzinību saņēma tikai pusmūžā. Uzburt patiesu rudens vakara noskaņu Kerolai Slounai lieliski izdevās 1990. gadā, ņemot talkā Ralfa Bērnsa un Vudija Hermana kompozīciju Early Autumn.

Runājot par ikonām: neskatoties uz trāpīgo uzvārdu, kanādiešu dziesminieks Nīls Jangs arī vairs nav nekāds puika. Novembrī viņam jau būs 78. Bieži tiek dēvēts par roka nozīmīgāko dziesminieku tūlīt aiz Boba Dilana un joprojām ir ierindā. Viņš muzicējis tādās dižās grupās kā Buffalo Springfield un Crosby, Stills, Nash & Young, taču lielāko ievērību guvis tieši ar solo ierakstiem, kas viņam nodrošināja dumpīga un nepakļāvīga mūziķa reputāciju. Šīvakara rudenīgajai stundai itin labi piestāv arī viena no Nīla Janga dziesmām Harvest Moon no tāda paša nosaukuma 1992. gada albuma, kas starp daudziem simtiem, kuras viņš radījis, tiek pieskaitīta pie veiksmīgākajām. Rudens un ražas novākšanas laiks. Cilvēkiem tas ir svarīgs laiks, pat ja mēs ne vienmēr pievēršam tam uzmanību. Dziesma koncentrējas ap mēnesi – rudenī mēness izskatās diezgan iespaidīgi un tas ir miljons dziesmu vērts…

Ar pieklājīgu ilgmūžību sevi atzīmēja arī britu grupa The Moody Blues no Birmingemas, kas mūzikas vēsturē ierakstīja spilgtas lapaspuses, galvenokārt pateicoties spēcīgajām, liriskajām psihodēliskās ēras kompozīcijām. Spēlēt sāka 1964. gadā un pielika punktu tikai 2018. gadā. Moody Blues repertuāram tiek pieskaitīta arī dziesma Forever Autumn, kas patiesībā nemaz nav grupas dziesma. Šo melodiju lego klucīšu reklāmai tālajā 1969. gadā sarakstīja Džefs Veins ar vēl pāris puišiem, tad pēc pāris gadiem pielika klāt vārdus, ierakstīja un izpelnījās ievērību Japānā. Vēl dažus gadus vēlāk Veins ķērās pie muzikālas versijas Herberta Velsa "Pasauļu kariem". Vienu no dziesmām vajadzētu ierakstīt līdzīgu mūžīgajam rudenim... Kāpēc gan no jauna izgudrot velosipēdu – ņemsim to pašu veco melodiju, tikai komponists vēlējās, lai tagad tā skanētu kā Moody Blues Nights In White Satin. Tā šo dziesmu 1976. gadā ierakstīja Moody Blues balss Džastins Heivords. Sanāca ar tādu nelielu viduslaiku aromātu…

Arī leģendārais saksofonists Džons Koltreins nevarēja vienaldzīgi paiet garām Žozefa Kosmā "Rudens lapām". Bet 1963. gadā viņš apvienojās tandēmā ar dziedātāju Džonu Hartmanu un ieskaņoja vēl citu odu gadalaikam – Pītera de Rouza un Semija Gelopa "Rudens serenādi" (Autumn Serenade). Šī kompozīcija gadu gaitā piedzīvojusi neskaitāmus – gan instrumentālus, gan dziedamus variantus.

Britu grupā Faces savulaik dziedāja Rods Stjuarts un ģitāru spēlēja Ronijs Vuds. Bet pirms viņi atnāca uz šo grupu, to sauca Small Faces, un tā bija gluži savādāka mūzika. Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās Lielbritānijas jauniešu vidū izveidojās tā saucamā "Modu kustība" (no angļu valodas vārda "modernisms"). Pēckara ekonomiskais bums bija paveicis savu – ielās arvien vairāk varēja sastapt jaunus ļaudis, kuri ģērbās izmeklētos, visbiežāk pie itāļu drēbnieka uz pasūtījuma šūtos uzvalkos un pārvietojās ar motorolleriem – arī visbiežāk itāļu. Valkāja kreklus ar šaurām apkaklītēm un tievas šlipsītes. Šiem jauniešiem bija parādījusies nauda, un to kaut kur vajadzēja tērēt. Par neatņemamu laika pavadīšanas sastāvdaļu kļuva dejas līdz rītam mūzikas automātu pavadījumā kafejnīcās un klubos, kurus neslēdza ciet kā alus krogus jau vienpadsmitos vakarā. Tātad svarīga bija mūzika. Un par vienu no nozīmīgākajām grupām modu kustības fonā sešdesmitajos gados britu zemē kļuva kvartets Small Faces, kas droši bija konkurenti grupai The Who un sāncenši The Rolling Stone. Temati viņu mūzikā grozījās ap ikdienas izklaidēm un aktivitātēm. Izņēmums nebija arī dziesma The Autumn Stone ("Rudens akmens"). Šeit metafora par rudeni kā pārmaiņu laiku tika izmantota, lai atspoguļotu attiecību mainīgo raksturu. Tā gadīties taču var katram…

Ja nu kāds Latvijā ir pelnījis dziesminieka titulu ar lielo burtu, tad tas noteikti ir Valdis Atāls. Viņš nedzied tāpēc, lai kādam ko pierādītu, viņš vienkārši savādāk nevar. Kā pats reiz stāstīja intervijā žurnālam "Mājas Viesis", "es nezinu, kas ir talants. Piedalos tajā brīnumā, kuru man piedāvā un uz kuru es paļaujos. Uzaicinu dvēseli uz deju un tā notiek tik dabiski, ka nav pat jāskaita pantmērs. Dzīve man bijusi kā ceļojums, kurā netrūkst apbrīnojamu, Dieva dotu mirkļu". Valda atziņa rudenim ir dziesma "Starp divām nopūtām", kas tika ierakstīta teju pirms divdesmit gadiem.

Bet atvadāmies ar Egila Straumes un viņa kolēģu radītajām mūzikas skaņām: kompozīciju Autumn Leaves.