Kalendārs akurāti rāda jūnija mēneša vidu un tas nozīmē tikai vienu – pilnmēness laimīgi pārdzīvots un pēc nedēļas var sākt kraut malku Līgo vakara ugunskuram. Viens no mūsdienu latviešu ticējumiem apgalvo, ka pēc Jāņiem ar vasaru ir cauri, bet šogad izskatās, ka tā tikai sāk tā pa īstam atvērties. Bet es – Ansis Pavasaris – šovakar vienkārši sveicu jūs visus no Klasikas studijas, cerot, ka šī vakara stunda būs tikpat saulaina, kā gaidāmā vasara… Un nemaz tik savāda jau arī nav šī vasara – cik tad sen atpakaļ, kad Jāņu rītā ūdens silē esot bijis sasalis… Skan dziesma Savāda vasara.

      Ko nozīmē mūsdienu tehnoloģijas – šodien liekas pašsaprotama lieta – iekārtoties ērti un praktiski jebkur baudīt iecienītos mūzikas gabaliņus izcilā kvalitātē – tā, lai nebūtu jādomā – kas tad tur nupat spēlēja solo – trompete vai saksofons… bet tas viss jau nenotika vienā brīdī. Pirmais nopietnais lēciens skaņuplašu ierakstu kvalitātes uzlabošanā notika akurāt pirms simts gadiem – 1925. gadā. Trīs lielākās gramofona kompānijas – Victor un Columbia  štatos kopā ar His Master’s Voice britu salās no ierakstiem, kur mūziķi pulcējās skārda taurītes priekšā, pārgāja uz ierakstiem, kur tika izmantots elektriskais mikrofons. Un 1925. gadā Luiss Armstrongs atstāja Flečera Hendersona orķestri, atgriezās Čikāgā un veica pirmos ierakstus ar savu vārdu. Pie ievērojamākajiem tā gada ieskaņojumiem tiek atzīmēts Viljama Kristofera Hendija hrestomātiskā St. Louis Blues  variants, ko veica dziedātāja Besija Smita, korneti šinī ierakstā iespēlēja Luiss Armstrongs, tikai trūkst ziņu, vai šis ieraksts jau tapa ar mikrofona palīdzību… Toties izcilās vijolnieces Režīnas, jeb latviski – Regīnas Kārteres ansambļa priekšnesumā no 2006. gada albuma, kas tika ierakstīts Ņujorkā, Sentluisas blūzs skan perfekti – nav šaubu, ka ierakstā tika izmantoti paši smalkākie mikrofoni…

      Ja runājam par vijoli džezā, tad daži apgalvo, ka pirmais vijolnieks, kurš lika instrumentam svingot, bija vīrs vārdā Eddie South. Citi nešaubās, ka tas bija Džo Venuti. Lielākā daļa ir pārliecināti, ka pirmais džeza vijolnieks bija Stafs Smits. Smits, līdzīgi Luisam Armstrongam un Fetsam Volleram, pārstāvēja to džeza mākslinieku paaudzi, kuri uzskatīja, ka ar perfektu muzicēšanu vien mūziķim ir par maz – svarīgākais ir izklaidēt publiku. 

      Un uz to viņam bija ķēriens – sevišķi karjeras sākumā, vijolnieks uzstājās ar saņurcītu, ieplēstu cilindru galvā un izbāztu mērkaķīti vai papagaili uz pleca. Stafs vijoļspēli bērnībā sāka apgūt tēva vadībā. Tēvs bija unikāla personība – vijolnieks un reizē arī sekmīgs bokseris… rādās, ka tēvs savā laikā būs iemācījis dēlu ne tikai apieties ar vijoles lociņu… Reiz tiešajā ēterā televīzijas pārraidē Stafs Smits izvicināja dūres ar raidījuma vadītāju. Jā – spēlēt kopā ar viņu esot bijis īsts pārbaudījums - smaidīja viņš tikai publikai, ar visiem pārējiem – vai tie būtu klubu īpašnieki, producenti, vai vienkārši kolēģi – mūziķi, viņš regulāri atradās uz nažiem. 1965. gadā viņš pievienojās to amerikāņu džeza mūziķu pulkam, kuri izvēlējās pārcelties uz dzīvi Eiropā, par Stafa Smita jauno mājvietu kļuva Kopenhāgena. Tur arī tapa šis Voltera Grosa tēmas Tenderly ieraksts…

      Starp citu – Stafs Smits ir arī elektriskās vijoļspēles pionieris. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Ņujorkas klubā Onyx  viņš sāka spēlēt uz instrumenta „Vaio Lectric”, tas ir viens no pirmajiem elektriskās vijoles modeļiem, pilnīgs roku darbs, ko speciāli vijolniekam izgatavoja kompānija „National Dobro”. 

      Un elektrisko vijoli spēlēja arī amerikāņu mūziķis Džerijs Gudmens, kurš, līdzās citām aktivitātēm, piedalījās arī hrestomātiskajā ģitārista Džona Maklahlina ansambļa Mahavishnu Orchestra  pirmajā sastāvā. Un pēc tam – 1974. gadā - kopā ar taustiņu vīru Janu Hammeru no tā paša Mahavišnu - tikai divatā ierakstīja albumu Like Children. Hammers šeit iespēlēja klavieres, sintezatorus, bungas, sekvencerus un perkusijas. Gudmens – ritma un solo ģitāras, mandolīna, vijole un pie tam abi arī dziedāja. Nebūs pārspīlēti teikts – nevis viens cilvēks – orķestris, bet divi cilvēki – orķestris… Mahavishnu Orchestra ieskaņojumā skan Country And Eastern Music.

      Ja vēl reiz pieminam 1925. gadu, tad toreiz cilvēki pirmo reizi izdzirdēja šodien tik populāro tēmu Sweet Georgia Brown, kura piedzīvojusi tiešām neskaitāmus izpildījuma variantus, dzirdama arī, piemēram, filmā Some Like It Hot, jeb kā pieņemts teikt pie mums – Džezā tikai meitenes. Un 1993. gadā šo melodiju 85 gadu jubilejas koncertā Ņujorkas Karnegiholāi atskaņoja absolūti izcilākais džeza vijolnieks – franču mūziķis Stefans Grapelli… Pavadīja toreiz viņu izcilie mūziķi no Nīderlandes The Rosenberg Trio – tie paši, kuri tur godā Grapelli leģendārā kolēģa  - ģitārista Džango Reinharda spēles tradīciju…

      Careless Love  jeb Careless Love Blues – tā saucas dziesma, ko arī 1925. gadā populāru padarīja tā pati iepriekš pieminētā Besija Smita. Pastāv stipri pamatotas aizdomas, ka dziesmas vēsture iestiepjas tālu 19. gadsimtā, bet toreiz – pirms simts gadiem – tiesības uz to pieteica tas pats daudzu blūzu autors Viljams Kristofers Hendijs. Kurš pirmais brauc – pirmais maļ… 1959. gadā šo pašu tēmu ar nosaukumu Loveless Love itin veiksmīgi savā blūza mūzikas albumā Back To Back iekļāva vēl divi milži – Djuks Elingtons un Džonijs Hodžess…

      Runājot par blūzu – tas taču ir ļoti specifisks žanrs, var likties – kas kopīgs blūzam, teiksim, ar Frenku Sinatru? Bet Sinatra visu mūžu bija atvērts visdažādākajiem mūzikas stiliem. Ja pašā karjeras sākumā viņa ideāls bija Bings Krosbijs, tad tikpat lielu iespaidu uz viņu atstāja arī Bilija Holideja. Viņi abi dzimuši vienā gadā, bet satikās tikai trīsdesmito gadu beigās un Holideja ierādīja Sinatram burtiski kā locīt dažas notis, lai tas izklausītos pēc blūza. Frenka balss jau bija daudz spēcīgāka un ar plašāku diapazonu, bet tieši Holidejas frāzēšana uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu… Tad nu 1958. gadā Frenks Sinatra lika lietā visu, ko nu bija sapratis iedziedot  Herolda Ārlena un Džonija Mersera tēmu Blues In The Night kopā ar Nelsona Ridla orķestri…

      Kā jāskan blūzam baltā cilvēka izpildījumā, tur nu katrs varētu pamācīties vispirms jau ne no Džimija Peidža, bet gan Dženisas Džoplinas. Lai arī viņas 1969. gada albums skaitījās vairāk noslīpēts un uzpucēts, tas neguva tik lielu atzinību, kā iepriekšējais un tomēr tajā bija vairāk tā, ko mēs apzīmējam ar vārdu blūzs. Varbūt, ka pie vainas bija pavadošie mūziķi, kuri vietām bija tādi – maigi izsakoties – nedaudz stīvi… Viena no mazāk pazīstamajām dziesmām Dženisas izpildījumā šinī albumā ir Little Girl Blue, kuras autori ir toties labi pazīstamie Ričards Rodžerss un Lorenss Hārts…

      Arī franču valodā var mēģināt dziedāt blūzu – varbūt tas skan ne tik eleganti, kā šansons, bet tomēr – piemēram Anrī Salvadors, kuru daudzi franči atceras galvenokārt kā komiķi vai jautru televīzijas raidījumu vadītāju, piemirstot, ka vispirms jau viņš bija izcils mūziķis, dziedātājs un komponists. Un viņam ir tāda dziesma, ko varētu tulkot, kā Zobārsta blūzs (Blouse du dentiste). Koncertos viņš to bieži atskaņoja, 1996. gadā pat duetā ar Reju Čārlzu, Čārlzs jau nu gan franču valodā nedziedāja…

      Un vēl kāds joks – šoreiz no itāļu puses. 1956. gadā par amerikāņu Rhythm & Blues dziedātāja Little Willie John panākumu numur viens kļuva dziesmas Fever ieraksts. 1958. gadā tapa šīs dziesmas vispopulārākais variants, ko iedziedāja Pegija Lī, pie reizes padarot to par savu vizītkarti. 1971. Gadā itāļu dziesminieks Bruno Lautsi to nosauca par Garibaldi blues un veltīja saviem tautiešiem, protama lieta – itāliski…

      Un tad vēl liriskai atkāpei – ja jau šovakar par blūzu, gan tādā nenopietnā skatījumā – tad – kā tad blūzs izklausās spāņu valodā. Tieši tāpat. Viens no atzītākajiem blūza mūziķiem, kurš nāk no Spānijas, ir ģitārists un dziedātājs Adriāns Kosta. Viņa dzīves ceļš gaužām vienkāršs – ģitāra dzimtajā miestā no 13 gadu vecuma – pārcelšanās uz Madridi – visi iespējamie festivāli Eiropā, pēc tam krietns laiks Berlīnē, tālāk uz Sanfrancisko, kur viņš nodibināja kārtējo ansambli ar anglisko nosaukumu – Adrian Costa Blues Band, bet no dziedāšanas spāņu valodā gan neatteicās, kā tas labi sadzirdams dziesmā Vakardienas iela (La calle del ayer)… 

      Arī šī stunda pagājusi – tādā nenopietni blūziskā noskaņā, ceru, ka ne skumjā – un es – Ansis Pavasaris – no jums šovakar atvados ar kaut ko pavisam, pavisam citādākā noskaņā… Skan Pasaule zied un vīst.