Novembra vidus. Laiks, kad patīkami iekārtoties pie kamīna (protams, ja tāds ir) un raudzīties ne tikai ugunī, bet arī ieklausīties labā mūzikā. Sākam ar Igo dziedāto "Sakūros(i) uguntiņu".

Un nu kaut kas no vēstures. Sešdesmito gadu pašā vidū Ņujorkā bija tāda grupa The Blues Project, kurā bija arī taustiņu vīrs ar lielisku balsi vārdā Els Kūpers un ģitārists Stīvs Kacs. Un Kūperam bija gluži vai bērnības sapnis izveidot rokgrupu ar kārtīgu pūšamo instrumentu sekciju. Kāpēc bērnības? Padsmitnieka gados Els bija ieklīdis trompetista Meinarda Fergjusona koncertā. Lai tuvotos šim sapnim, viņš pameta The Blues Project un izvedoja ansambli Blood, Sweat and Tears, kas šodien tiek uzskatīts par džezroka pionieriem. Kūpers gāja vēl tālāk – viņš sapņoja apvienot vienā veselumā simfoniskos mūziķus, bigbendu, rokgrupu un ko tik vēl nē. Pārējiem, ieskaitot draugu Kacu, bija gluži citi ieskati par nākotni, tādējādi pēc pirmā BST albuma iznākšanas pārējie mūziķi, un viņi bija skaitā septiņi pret vienu, izbalsoja Kūperu. Varbūt, ka tā jau gluži nevajadzēja… Dziedāja jau viņš itin pieklājīgi, arī aranžēt mācēja ne jau nu skolas līmenī… No Blood, Sweat and Tears klausāmies dziesmu I Love You More Than You’ll Ever Know.

Šis pirmais BST albums iznāca 1968. gadā, un tā dziesmas neiekļuva pat četrdesmit populārāko sarakstā, lai gan dažas neatteicās nospēlēt radio programmu vadītāji. Bet daži pašā šī gada sākumā jau ierasti nokļuva uz panākumu pjedestāla. Proti – 6. janvārī "Bītlu" albums Magical Mystery Tour noenkurojās aptauju tabulā pirmajā vietā un uzkavējās tur astoņas nedēļas. Tajā sastopama arī Lenona dziesma I Am The Walrus, kurai mūzikas apskatnieki piešķīra apzīmējumu – atklātākā literārā dziesma, ko "Bītli" jebkad būtu ierakstījuši… Vēl tāds "sīkums" – mēnesi vēlāk "Bītlu" Seržanta albums (Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band) saņēma Grammy balvu kā gada labākais – pirmais no rokmūzikas ierakstiem, kas saņēma šādu novērtējumu… 

Tad arī ejam uz priekšu pa 1968. 1955. gadā Džonijs Kešs ierakstīja dziesmu Folsom Prison Blues, un kopš tā laika viņu vajāja uzmācīgā ideja ierakstīt dzīvo albumu tieši cietumā. Un 1968. gada 13. janvārī viņš to arī paveica. Tas tad arī kļuva par pirmo Džonija koncertalbumu. Kantrīmūzikas aptauju sarakstos tas ieņēma pirmo vietu un Džonija Keša karjera ieguva jaunus apgriezienus. Iestaigāto taciņu viņš nepameta un turpmāk apmeklēja ar koncertiem vēl rindu ēku ar restēm pie logiem… 

"Bītli" februārī devās leģendārajā ceļojumā uz Indiju. Viņi to varēja atļauties, bet kādam citam šis izrādījās pagrieziena punkts dzīvē. 1968. gada 18. februārī ģitārists Deivids Gilmors pievienojās grupai Pink Floyd. Kas no tā visa iznācis – par to viedokļi dalās. Daži joprojām uzskata, ka īstie "Pinkfloidi" ir ar Sidu Baretu, kamēr Gilmora "Pinkfloidi" esot tikai tāda popmūzika… Skan Comfortably Numb.

1968. gada 7. jūlijā pienāca pēdējā diena britu grupai Yardbirds. Kā pierādīja turpmākā vēsture – tā nebūt nebija sēru diena, jo itin ātri ģitārists Džimijs Peidžs noformēja jaunu komandu – itin labi pazīstamos Led Zeppelin, kas sasniedza tādas panākumu un popularitātes virsotnes, kādas nevienam tolaik sapņos nerādījās. Taču kādam – varbūt tomēr: Džimijs jau kopš sākta gala bija maksimālists… Tomēr arī Yardbirds ierakstījuši pietiekami spilgtas lapaspuses mūzikas vēsturē… No šīs grupas devuma lai skan Glimpses.

Un tūlīt – 15. jūlijā – veikalu plauktos (gan ne pie mums) parādījās skaņuplate ar intriģējošu nosaukumu Creedence Clearwater Revival. Kādas tad bija sešdesmito gadu beigas? Pateicoties dažādiem eksperimentiem un jaunu ceļu meklējumiem, rokmūzika bija kļuvusi komplicētāka un attālinājās no sākotnējiem mērķiem – visbiežāk tās pavadījumā bija neiespējami dejot vai dziedāt līdzi. Un tad pie apvāršņa parādījās četru vīru grupa Creedence Clearwater Revival, kuru reizēm mēdz dēvēt īsāk – vienkārši Creedence vai CCR. Ar neticamiem panākumiem viņi rādīja ceļu atpakaļ – pie rokmūzikas saknēm. Viņu izpildītās melodijas bija vienkāršas, labi palika atmiņā un pats galvenais – bija apveltītas ar kolosālu enerģijas lādiņu. Skan Suzie Q.

Bet kā tad, teiksim, Francijā? Tur divus mēnešus pašā gada sākumā visiem vislabāk pie sirds esot gājusi dziesma "Pēdējais valsis" (La Dernière Valse) – tā pati Les (Leslija) Rīda balāde, kura skaitījās viena no ejošākajām Engelberta Hamperdinka repertuārā, tikai – franči jau mēģina būt patrioti, un viņiem šī dziesma labāk gāja pie sirds Mireijas Matjē versijā…

1968. gada beigās Mireija Matjē Francijā popularitātes pozīcijas atdeva Džo Dasēnam, bet Savienotajās valstīs 30. decembrī pirmo ierakstu dziesmai My Way veica Frenks Sinatra. Vārdus tai rakstīja Pols Anka, bet – melodija taču nāca no tās pašas franču zemes…

Leģendārā džeza pianista Teloniusa Monka iecienītākā tēma bija paša radītā Blue Monk. Pati vienkāršākā viņa kompozīcija – parasts blūzs, it kā no Ņūorleānas ielu muzikantu repertuāra… Monks pats šo skaņdarbu pirmo reizi ierakstīja trio sastāvā 1954-tajā gadā un kopš tās dienas veidoja jaunus variantus pie katras mazākās izdevības. Viens no tādiem tapa arī 1968. gadā…

Un kā tad pie mums? 1968. gadā taču tika ierakstīta ne viena vien dziesma, kura skan ausīs vēl šodien un kuras arīdzan pieredzējušas ne vienu vien ierakstu… Piemēram, Raimonda Paula "Nepārmet man".

Bet noslēdzam ar grupas "Elpa" dziedāto "Seno dziesmu".